— Tieši tā, kaptein! — matrozis atsaucās, uzguldamies ar visu augumu uz lielā stūres aira.
Pēc pusstundas plosts nobrauca vēl pusjūdzi, taču savādi: melnais, punkts joprojām rēgojās viļņos.
Lai labāk to saskatītu, Džons Mengls palūdza Paganelam tālskati.
— Tā nemaz nav klints, — brīdi vērojis, jaunais kapteinis sacīja..
— Tas ir kāds peldošs priekšmets, kas šūpojas kopā ar viļņiem.
— Vai tas nav «Makarija» masta gabals? — lēdija Helēna pajautāja.
— Nē, — Glenervens atbildēja, — neviena atlūza nevar aizpeldēt tik tālu no kuģa.
— Pagaidiet! — Džons Mengls iesaucās. — Tā taču ir laiva!
— Brigas laiva? — Glenervens vaicāja.
— Jā, milord, tā pati, tikai apgāzusies uz mutes.
— Nelaimīgie! — lēdija Helēna iesaucās. — Viņi ir pagalam.
— Jā, kundze, — Džons Mengls atbildēja. — Viņiem arī vajadzēja būt pagalam, jo tik bangainā jūrā un tik melnā naktī starp neskaitāmām zemūdens klintīm viņi devās pretī drošai nāvei.
Milredijs pievilka laivu pie borta
— Lai dievs ir viņiem žēlīgs! — Mērija Granta nomurmināja.
Kādu brīdi pasažieri klusēja. Viņi raudzījās uz trauslo laiveli, kas pamazām tuvojās plostam. Acīmredzot tā bija apgāzusies četras jūdzes no krasta, un neviens no tiem, kas tajā brauca, nebija izglābies.
— Šī laiva mums var vēl noderēt, — Glenervens ieteicās.
— Patiešām, — Džons Mengls atbildēja. — Stūrē tai virsū, Vilson!
Matrozis pagrieza stūri, taču vējš pamazām pierima un plosts sasniedza laivu tikai ap pulksten diviem.
Milredijs, kas stāvēja plosta priekšgalā, veikli uztvēra un pievilka apgāzto laivu pie borta.
— Tukša? — Džons Mengls noprasīja.
— Jā, kaptein, — matrozis atbildēja. — Laiva ir tukša, un sānos tai caurums. Tā vairs nevarēs mums kalpot.
— Tātad laiva vairs nekam neder? — Maknebs jautāja.
— Itin nekam, — Džons Mengls atbildēja. — Šī draza derīga vienīgi malkai.
— Ļoti žēl, — Paganels noteica. — Ar šo laivu mēs būtu varējuši aizbraukt līdz Oklendai.
— Tur neko nevar darīt, Paganela kungs, — Džons Mengls atsaucās.. — Turklāt tik bangainā jūrā es tomēr dodu priekšroku mūsu plostam, nevis šai čaumalai. Kā redzat, bija vajadzīgs tikai niecīgs trieciens, lai padarītu to nelietojamu. Tātad, milord, šeit mums vairs nav ko iesākt.
— Kā pats redzi, Džon, — Glenervens noteica.
— Uz krastu, Vilson! —jaunais kapteinis pavēlēja.
Paisumam vajadzēja pieturēties vēl apmēram stundu. Pa šo laiku varēja nobraukt divas jūdzes. Taču vējš pēkšņi gandrīz pilnīgi pierima, pat šķita, ka tas pūš no sauszemes. Plosts stāvēja uz vietas. Drīz vien bēgums- to sāka nest atpakaļ jūrā. Nedrīkstēja kavēties ne mirkli.
— Izmest enkuru! — Džons iesaucās.
Milredijs, kas jau bija sagatavojies izpildīt šo pavēli, izmeta enkuru piecu asu dziļumā. Straume panesa plostu atpakaļ vēl divas tuāzes, kamēr stingri nostiepās enkura tauva. Satinuši buru, ceļinieki sataisījās uz ilgu stāvēšanu.
Uzplūdiem bija jānāk atpakaļ pulksten deviņos vakarā, bet, tā kā Džons Mengls nebija noskaņots uz kuģošanu naktī, plostam vajadzēja stāvēt enkurvietā līdz pieciem no rīta. Līdz krastam vēl bija nepilnas trīs jūdzes.
Jūra krietni viļņojās, un viļņu vāli, šķiet, vēlās uz krastu. Tāpēc Glenervens, uzzinājis, ka visa nakts būs jāpavada uz plosta, jautāja Džonam Menglam, kāpēc viņš neizmanto šo viļņošanos, lai tuvotos krastam.
— Jūsu augstība, — jaunais kapteinis atbildēja, — tā ir optiska ilūzija. Jums tikai liekas, ka šie viļņi virzās uz priekšu, patiesībā tie nekur nevirzās. Tā ir ūdens molekulu balansēšana — un nekas vairāk. Iemetiet šais viļņos koka gabaliņu, un jūs redzēsit, ka tas paliks uz vietas, iekams
Pasažieres tika iznestas krastā uz rokām.
nebūs jūtama straume. Mums neatliek nekas cits kā apbruņoties ar pacietību.
— Un paēst pusdienas, — majors piemetināja.
Olbinets izņēma no pārtikas kastes dažus kaltētas gaļas gabalus un duci sausiņu. Stjuarts pat nosarka, ka viņam jāpasniedz saviem kungiem tik necils ēdiens. Taču ēdienu visi uzņēma ar pateicību, pat ceļotājas, kurām jūras viļņošanās ēstgribu sevišķi nerosināja. Patiesi, spējie grūdieni, ar kādiem viļņi triecās pret tauvā piesieto plostu, bija ārkārtīgi nogurdinoši. Plosts tik neganti mētājās īsajos, untumainajos viļņos, itin kā atsistos pret zemūdens klintīm. Brīžam šķita, ka plosts uzskrējis rifiem. Enkura trose bija tik stingri nostiepta, ka Džonam Menglam ik pa pusstundai vajadzēja to izlaist par vienu asi. Ja to nedarītu, tauva noteikti pārtrūktu un atbrīvotais plosts aizpeldētu atpakaļ selgā.
Džona Mengla bažas bija viegli saprotamas. Ik bridi varēja pārtrūkt enkura tauva vai arī pats enkurs iznākt laukā no grunts, un abos gadījumos ceļinieki nokļūtu gandrīz vai bezizejas stāvoklī.
Tuvojās nakts. Asinssarkana saules ripa, kas gaismas refrakcijas dēļ izskatījās iegarena, jau slīga aiz apvāršņa. Rietumos ūdens mirguļoja un spīguļoja gluži kā izkausēts sudrabs. Tai pusē nebija redzams nekas cits kā vienīgi debesis un jūra un vēl «Makarija» vraks, kas nekustīgs melnoja uz sēkļa.
Mijkrēslis ilga tikai dažas minūtes, un drīz vien cietzeme, kas ietvēra apvārsni austrumos un ziemeļos, ietinās nakts tumsā.
Cik gan šausmīgi vajadzēja justies nakts tumsas apņemtajiem pasažieriem uz šaurā plosta! Dažs ieslīga murgpilnā miegā, cits neiesnaudās pat uz brīdi. Rītausmā pēc nogurdinošās nakts visi jutās kā salauzti.
Līdz ar paisumu no jūras atkal sāka pūst vējš. Bija pulksten seši no rīta. Vilcināties vairs nedrīkstēja. Džons Mengls sāka gatavoties braucienam. Viņš pavēlēja pacelt enkuru. Taču enkura āķi, nostieptajai tauvai raustoties, bija pamatīgi ieķērušies smiltīs. Bez tītavas pat ar Vilsona pagatavotajiem trīšiem izvilkt enkuru nebija iespējams.