Veltīgās pūlēs pagāja turpat pusstunda. Nepacietības mudināts, Džons pavēlēja pārcirst tauvu, līdz ar to atstādams enkuru un zaudēdams jebkuru iespēju noenkuroties, ja paisums arī šoreiz neaiznestu plostu līdz krastam. Taču ilgāk kavēties jaunais,kapteinis nevēlējās, un cirvja cirtiens atvēlēja plostu vējam un straumei, kuras ātrums sasniedza divus mezglus stundā.
Mastā tika uzvilkta bura. Plosts lēni peldēja pretī cietzemei, kas, vēl dūmakā tīta, kā pelēka masa iesniedzās saullēkta piemirdzētajās debesīs. Rifi bija laimīgi apieti un palikuši aiz muguras. Taču mainīgajā vējā plosts, šķiet, nemaz netika tuvāk krastam. Cik grūti gan sasniegt Jaunzēlandi, kur ceļiniekiem draudēja tik daudz briesmu!
Tomēr pulksten deviņos līdz cietzemei vairs nebija tālāk par jūdzi. Krasti bija ļoti stāvi un klinšaini. Vajadzēja atrast piestāšanai piemērotu vietu. Vējš kļuva aizvien vārgāks, līdz aprima pavisam. Bura sašļuka un sāka sisties gar mastu. Džons pavēlēja to satīt. Tagad plostu uz krastu
nesa vienīgi paisums, taču vadīt to vairs nevarēja. Turklāt virzīšanos vēl kavēja milzīgas jūraszāles.
Pulksten desmitos Džons redzēja, ka viņi gandrīz stāv uz vietas, lai gan līdz krastam vēl bija trīs kabeļtauvas. Enkura, ko izmest, vairs nebija. Vai tiešām bēgums aiznesīs viņus atpakaļ selgā? Džons sažņaugtām dūrēm, nemiera pilnu sirdi nikni raudzījās uz neaizsniedzamo zemi.
Par laimi — šoreiz tā tiešām bija laime —, plostu satricināja grūdiens. Plosts apstājās. Tas bija uzsēdies uz smilšu sēkļa divdesmit piecas asis no krasta.
Glenervens, Roberts, Vilsons un Milredijs ielēca ūdenī. Viņi stingri piesēja plostu pie tuvākajām klintīm. Pasažieres tika iznestas krastā uz rokām, tā ka viņas nesamērcēja pat kleitas apakšmalu. Drīz vien visi ceļinieki ar ieročiem un pārtikas krājumiem bija izcēlušies briesmu pilnajā Jaunzēlandes piekrastē.
VIII nodala
KĀDA TAGAD IR ZEME, KURAS KRASTĀ NONĀKUŠI CEĻINIEKI
Nevilcinādamies ne brīdi, Glenervens gribēja doties gar piekrasti uz Oklendu. Taču jau kopš agra rīta debesis klāja tumši mākoņi un pulksten vienpadsmitos tūlīt pēc izkāpšanas krastā sāka gāzt spēcīgs lietus. Doties ceļā nebija iespējams, vajadzēja meklēt kādu patvērumu.
Vilsons īstajā reizē uzgāja alu, ko jūra bija izgrauzusi bazalta klintīs. Ceļinieki patvērās tajā kopā ar ieročiem un pārtikas krājumiem. Alā atradās vesels lērums izkaltušu jūraszāļu, ko šeit bija sanesuši jūras viļņi. Tās bija tikpat kā gatavas guļvietas. Matroži sameklēja dažus sausus- koka gabalus un sakūra pie alas ieejas ugunskuru, pie kura visi varēja sasildīties un apžāvēties.
Džons cerēja, ka negantais lietus drīz vien izgāzīs savu niknumu. Taču viņa cerības nepiepildījās. Stundas gāja, bet lietus joprojām gāza vienā, gāšanā. Ap dienas vidu lietavām vēl pievienojās vēja brāzmas. Sāds nelaiks varēja laupīt pacietību pat vispacietīgākajam cilvēkam. Ko lai dara? Doties šādā laikā ceļā bez pajūga būtu tīrais neprāts. Turklāt ceļš līdz Oklendai tik un tā prasītu vairākas dienas un aizkavēšanās par divpadsmit stundām nevarēja neko izšķirt, protams, ja vien neuzradīsies iezemieši.
Sai neparedzētajā apmešanās vietā sarunas risinājās par karu, kas vēl aizvien plosījās Jaunzēlandē. Taču, lai saprastu un novērtētu, cik nopietns.
stāvoklis bija šai zemē, kad tās krastā izkāpa «Makarija» avārijā cietušie ceļinieki, ir jāzina to cīņu vēsture, kuras pārplūdinājušas asinīm arī Ika- namaui salu.
Kopš Ābela Tasmāna ierašanas Kuka jūras šaurumā 1642. gada 16. decembrī šais krastos bieži vien bija piestājuši eiropiešu kuģi, taču jaunzēlandieši savās neatkarīgajās salās joprojām baudīja pilnīgu brīvību. Neviena no Eiropas valstīm vēl nedomāja iegūt savā īpašumā šo arhipelāgu, kam Klusajā okeānā ir tik dominējošs stāvoklis. Vienīgi misionāri, kas bija apmetušies dažādās vietās, nesa šīm jaunajām zemēm kristīgās civilizācijas labumus. Daži no viņiem, it īpaši anglikāņi, centās pieradināt jaunzēlandiešu virsaišus pie domas, ka tiem mierīgi jāpakļaujas Anglijas kundzībai. Veikli apmuļķotie virsaiši arī parakstīja vēstuli karalienei Viktorijai, lūgdami viņas aizbildniecību. Tālredzīgākie virsaiši aptvēra šī soļa aplamību, un viens no viņiem, pielicis vēstulei sava tetovējuma nospiedumu, sacīja šādus pravietiskus vārdus: «Mēs esam zaudējuši savu dzimteni, kopš šī brīža tā vairs nepieder mums. Drīz vien to sagrābs svešzemnieki — un mēs kļūsim viņu vergi.»
Patiesi, 1840. gada 29. janvārī Salu līcī Ikanamaui ziemeļos ieradās korvete «Herolds». Kuģa kapteinis Hobsons izkāpa krastā pie Kororareka ciemata. Visi iedzīvotāji tika uzaicināti uz sapulci protestantu baznīcā. Seit kapteinis Hobsons nolasīja dokumentus, kurus viņš bija atvedis no Anglijas karalienes. . 4
Nākamā gada 5. janvārī angļu rezidents izsauca pie sevis uz Paias ciematu galvenos jaunzēlandiešu virsaišus. Cenzdamies panākt, lai iezemieši labprātīgi pakļautos, kapteinis Hobsons stāstīja, ka karaliene atsūtījusi karaspēku un kuģus, lai aizsargātu jaunzēlandiešus, ka viņu tiesības tikšot garantētas un viņi saglabāšot pilnīgu brīvību. Tomēr visi viņu īpašumi tagad piederēšot karalienei Viktorijai.
Vairums virsaišu, uzskatīdami, ka karalienes aizbildniecība ir pārāk dārga, atteicās no šīs aizbildniecības. Tomēr solījumi un dāvanas atstāja uz mežoņiem lielāku ietekmi nekā kapteiņa Hobsona skaļie vārdi, un Anglijas aizbildniecība tika pieņemta ar visiem tās noteikumiem. Kas bija noticis Jaunzēlandē no 1840. gada līdz dienai, kad «Dunkans» atstāja Klaidas līci? Nekā tāda, ko Zaks Paganels nezinātu, nekā tāda, ar ko viņš nevarētu iepazīstināt savus ceļabiedrus.