— Mākoņos? Lai kā es cenšos …
— Raugieties pāri bugsprita ārgalim.
— Itin neko neredzu.
— Jūs nemaz negribat redzēt. Bet ticiet man, lai gan mēs atrodamies četrdesmit jūdžu no Tenerifa kalna, tā virsotne gluži skaidri saskatāma virs apvāršņa.
Gribēja vai negribēja Paganels saskatīt šo kalnu, pēc dažām stundām viņam tomēr vajadzēja piekrist kapteinim kaut vai tāpēc, lai nebūtu jāatzīst sevi par aklu.
— Vai beidzot jūs to redzat? — Džons Mengls noprasīja.
— Jā, jā, pilnīgi skaidri, — Paganels atbildēja. — LIn tā ir daudzinātā Tenerifa smaile? — viņš nicīgi piebilda.
— Tā pati.
— Izskatās gauži zema.
— Un tomēr kalns paceļas vienpadsmit tukstošu pcdu virs juras līmeņa.
— Monblāns tas tomēr nav.
— Iespējams, taču, kad būs jārāpjas augšā, jūs pārliecināsities, ka tas ir pietiekami augsts.
— Rāpties! Rāpties Tenerifā! Sakiet, lūdzami, dārgais kapteini, — kādēļ man tas būtu jādara? Pēc Humbolta un Bonplāna! Ģeniālais Humbolts uzkāpa šai kalnā un aprakstīja to tik pamatīgi, ka nekādi papildinājumi vairs nav vajadzīgi. Viņš atklāja tur piecas joslas: vīnogulāju joslu, lauru joslu, priežu joslu, Alpu viršu joslu un, beidzot, neauglīgo joslu. Zinātnieks uzlika kāju uz pašas smailes, kur nebija iespējams pat apsēsties. No kalna virsotnes skatienam pavērās plašumi, kas līdzinājās ceturtajai daļai no Spānijas teritorijas. Pēc tam viņš nokāpa izdzisušajā vulkānā līdz pat krātera dibenam. Sakiet — ko lai es daru šai kalnā, kad tur jau bijis tik dižens zinātnieks?
— Patiešām tur jums vairs nav ko meklēt, — Džons Mengls piekrita.
— Tikai žēl, ka Tenerifas ostā jums būs briesmīgi jāgarlaikojas, kamēr sagaidīsit kādu kuģi. Izredzes izklaidēties tur ir visai niecīgas.
— Mani izklaidēs mana izklaidība, — Paganels smiedamies atbildēja.
— Bet sakiet, mīļais Mengl, — vai Zaļā Raga salās ir lielas ostas?
— Protams, ir. Viljaprajā jūs bez pūlēm atradīsit piemērotu kuģi.
— Nemaz jau nerunājot par tādu vērā ņemamu priekšrocību, — Paganels piebilda, — ka Zaļā Raga salas neatrodas tālu no Senegalas, kur sastapšu savus tautiešus. Protams, es skaidri zinu, ka šī salu grupa nav sevišķi interesanta, daba tur mežonīga un klimats neveselīgs. Taču ģeogrāfu interesē itin viss. Prast redzēt ir liela māksla. Cilvēki, kas neprot redzēt, ceļo apkārt kā gliemeži savā čaulā. Varat ticēt, ka es nepiederu pie šās sugas.
— Kā jums labpatīk, Paganela kungs, — Džons Mengls atbildēja.
— Esmu pārliecināts, ka jūsu uzturēšanās Zaļā Raga salās būs ieguldījums ģeogrāfijas zinātnē. Tā kā tieši tur esam nodomājuši papildināt ogļu krājumus, jūs itin nemaz mūs neaizkavēsit.
To pateicis, kapteinis lika uzņemt kursu uz Kanāriju salu rietumu piekrasti. Slavenā virsotne palika aiz kreisā borta, un «Dunkans», joprojām traukdamies tikpat ātri, 2. septembrī pulksten piecos no rīta šķērsoja Vēža tropu. Laika apstākļi tūdaļ mainījās. Gaiss kļuva mitrs un spiedīgs — kā parasti lietus sezonā, ko spāņi sauc par «ūdens laiku». Ceļotājiem šī sezona nav patīkama, toties gaidīta Āfrikas salās, kur nav mežu un tātad trūkst arī ūdens. Bangainā jūra neļāva pasažieriem uzturēties uz klāja, taču arī kopkajītē sarunas sprēgāt sprēgāja.
3. septembrī, posdamies kāpt krastā, Paganels kravāja savas mantas. «Dunkans» manevrēja starp Zaļā Raga salām. Pabrauca garām Sāls salai, neauglīgai un grūtsirdīgai kā kapu smiltājs. Pēc tam slīdēja gar plašiem koraļļu rifiem, atstādams sāņus Svētā Jēkaba salu, kuru virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem šķērsoja bazalta kalnu grēda ar divām drūmām virsotnēm. Tad Džons Mengls iebrauca Viljaprajas līcī un izmeta enkuru astoņu asu dziļumā iepretim pilsētai. Laiks bija šaušalīgs, un bangas neganti triecās pret krastu, lai gan līcis bija aizsargāts no jūras vējiem. Lietus gāza kā ar spaiņiem, un pilsētu pat nevarēja lāgā saskatīt. Tā atradās uz terasveida līdzenuma, kuru ieskāva trīssimt pēdu augstas vulkānisku klinšu atradzes. Caur biezo lietus priekškaru sala izskatījās satriecoši skumīga.
Lēdijai Helēnai vajadzēja atteikties no iecerētā pilsētas apmeklējuma. Ogles varēja uzņemt tikai ar lielām grūtībām. Kamēr jūra un debesis jauca kopā savus ūdeņus, «Dunkana» pasažieriem neatlika nekas cits kā sēdēt kopkajītē. Gluži dabiski, galvenais sarunu temats bija nelāgais laiks. Ikviens bilda šai sakarā kādu vārdu, vienīgi majors klusēja, un viņa rāmo mieru, šķiet, nespētu satricināt pat pasaules plūdi. Paganels staigāja šurpu turpu, galvu šūpodams.
— Viss notiek kā par spīti, — viņš sodījās.
— Patiesi, dabas spēki sazvērējušies pret jums, — Glenervens atsaucās.
— Un tomēr es gūšu pār tiem virsroku.
— Jūs taču nevarat doties šādā lietū, — lēdija Helēna ieteicās.
— Man pašam, kundze, tas nav bīstami. Esmu nobažījies vienīgi par savu bagāžu un instrumentiem. Tie visi būs pagalam.
— Bīstama tikai pati izcelšanas krastā, — Glenervens piebilda. — Toties Viljaprajā jūs varēsit iekārtoties gluži ciešami. Tiesa, šai pilsētā jums būs jādzīvo kopā ar pērtiķiem un cūkām, kuru sabiedrība ne vienmēr ir patīkama. Taču ceļotājs nedrīkst.būt pārlieku izvēlīgs. Turklāt jums ir cerības, ka pēc septiņiem astoņiem mēnešiem sagaidīsit kuģi, kas dosies uz Eiropu.
—1 Pēc septiņiem astoņiem mēnešiem! — Paganels iesaucās.
— Un varat uzskatīt, ka jums laimējies. Lietus sezona kuģi Zaļā Raga salās pārāk bieži neiegriežas. Toties laiku jūs varēsit izmantot lietderīgi. Šis arhipelāgs pagaidām maz izpētīts. Topogrāfijas, klimatoloģijas, etnogrāfijas un hipsometrijas laukā te vēl daudz kas darāms.
— Jūs varēsit pētīt upes, — lēdija Helēna ieminējās.