— Kundze, — viņš atbildēja uz lēdijas Helēnas jautājumiem, — man jāatkārto tas, ko man jau bijusi izdevība sacīt,1 un proti, ka jaunzēlandieši ir drošsirdīga tauta. Tikai pirmajā brīdī pakļāvušies angļu tīkojumiem,
Sarunas alā.
viņi drīz vien aizstāvēja pret iebrucējiem ikvienu savas zemes pēdu.. Maoru ciltis ir tāpat organizētas kā senie skotu klani. Tās ir lielas ģintis,, kas atzīst sava virsaiša varu un pilnībā pakļaujas tai. Jaunzēlandieši ir lepni un drosmīgi. Vieni ir augstākas rases, liela auguma, gludiem matiem, līdzīgi maltiešiem vai Bagdādes ebrejiem, otri ir mazāka auguma, drukni, līdzīgi mulatiem, taču visi stipri, augstprātīgi un kareivīgi. Kādreiz maoriem bijis slavens virsaitis, vārdā Hihi, īsts Versenžetorikss. To zinādami,
jūs nebrīnīsities, ka karš pret ang|iem Ikanamaui salā nekad nebeidzas, jo šeit dzīvo slavenā Vaikatas cilts, kas Viljama Tompsona vadībā cēlusies aizstāvēt dzimto zemi.
— Vai tad angļi tagad nepārvalda Jaunzēlandes nozīmīgākos punktus? — Džons Mengls jautāja.
— Protams, dārgais Džon, — Paganels atbildēja. — Pēc tam kad kapteinis Hobsons sagrāba Jaunzēlandi un kļuva par tās gubernatoru, laikā 110 1840. līdz 1862. gadam visizdevīgākajās vietās tika nodibinātas deviņas kolonijas. No tām izveidojās deviņas provinces; četras atrodas Zie- meļsalā — Oklenda, Taranaki, Velingtona un Hauka — un piecas Dien- vidsalā — Nelsona, Mārlboro, Kenterberija, Otago un Sautlenda. 1864. gada 30. jūnijā visas šīs provinces apdzīvoja simt astoņdesmit tūkstoši trīssimt četrdesmit seši iedzīvotāji. Daudzās vietās izaugušas nozīmīgas tirdzniecības pilsētas. Kad būsim nonākuši Oklendā, jūs apbrīnosit šīs dienvidu Korintas skaistumu. Pilsēta valda pār zemes šaurumu, kas, gluži kā tilts, pārmests pār Klusā okeāna ūdeņiem. Oklendā jau ir divpadsmit tūkstoši iedzīvotāju. Rietumu piekrastē izaugusi Ņūplimuta, austrumu piekrastē — Ahuhiri, dienvidu piekrastē — Velingtona. Tās visas jau ir plaukstošas pilsētas ar dzīvu tirdzniecību. Tuvaipunamu salā jums būtu grūti izšķirties, kurai pilsētai dot priekšroku: vai ziedos slīgstošajai Nel- sonai, kas slavena ar vīniem kā Monpeljē Francijā, vai Piktorai pie Kuka jūras šauruma, vai Kraistčērčai, Inverkargilai un Danīdinai bagātajā Otago provincē, kur saplūst zelta meklētāji no visām pasaules malām. Un nedomājiet, draugi, ka šais pilsētās uzceltas tikai dažas būdas, kurās dzīvo mežoņu ģimenes; tās ir īstas pilsētas ar ostām, katedrālēm, bankām, dokiem, botāniskajiem dārziem, dabas muzejiem, aklimatizācijas biedrībām, laikrakstu redakcijām, slimnīcām, labdarības iestādēm, filozofijas institūtiem, brīvmūrnieku ložām, klubiem, dziedāšanas biedrībām, teātriem un vispasaules izstāžu pilīm gluži kā Londonā vai Parīzē! Ja atmiņa mani neviļ, tieši šai 1865. gadā un, iespējams, šai pašā brīdī, kad es jums to stāstu, visas zemeslodes rūpniecības izstrādājumi izstādīti šai cilvēkēdāju zemē!
— Kā?! Par spīti karam ar iezemiešiem? — lēdija Helēna jautāja.
— Angļi, kundze, pie kariem pieraduši, — Paganels atbildēja. — Viņi karo un rīko izstādes vienā un tai pašā laikā. Viņus tas itin nemaz neuztrauc. Viņi pat būvē dzelzceļus zem jaunzēlandiešu lodēm. Oklendas provincē Drarijas un Meremeres dzelzceļi iet cauri galvenajiem sacelšanās dalībnieku ieņemtajiem punktiem. Varu derēt, ka dzelzceļnieki šauj uz iezemiešiem no lokomotīvēm.
— Pie kā tad īsti novedis šis nebeidzamais karš? — Džons Mengls noprasīja.
— Pagājuši jau seši gari mēneši, kopš esam atstājuši Eiropu, un es, protams, nevaru zināt, kas noticis pēc mūsu aizbraukšanas, ja nu vienīgi dažas ziņas, kuras izlasīju Meriboro un Seimuras laikrakstos, kad ceļojām cauri Austrālijai. Toreiz niknas kaujas notika Ikanamaui salā.
— Kad īsti šis karš sākās? — Mērija Granta jautāja.
— Dārgā mis, jūs droši vien gribējāt teikt — kad tas atsākās, — Paganels atbildēja, — jo pirmā sacelšanās notika 1845. gadā. Karš atsākās 1863. gada beigās. Taču maori jau ilgi pirms tam gatavojās nokratīt angļu kundzību. Iezemiešu Tautas partija sparīgi aģitēja, lai ievēlētu par virs- vadoni vienu no maoru virsaišiem. Par karali viņi gribēja padarīt veco Potatau, bet viņa ciematam, kas atradās starp Vaikatas un Vaipas upēm, vajadzēja kļūt jaunās karaļvalsts galvaspilsētai. Pats Potatau bija tikai viltīgs vecis, kas nevarēja lepoties ar sevišķu drosmi, toties viņam bija enerģisks un gudrs premjerministrs no Ngatihahuas cilts, kas pirms svešzemnieku okupācijas bija dzīvojis Oklendas zemes šaurumā. Šis ministrs, vārdā Viljams Tompsons, kļuva par atbrīvošanās kara dvēseli. Viņš prasmīgi noorganizēja maoru karapulkus. Viņa ietekmē kāds virsaitis no Tara- naki apvienoja vairākas izkaisītas ciltis. Kāds cits virsaitis no Vaikatas nodibināja Zemes līgu, kuras mērķis bija pārliecināt iezemiešus, lai tie nepārdotu savas zemes angļu valdībai. Gatavojoties revolūcijai, tika rīkoti pat banketi gluži tāpat kā civilizētajās zemēs. Britu avīzes sāka uztraukties par draudīgajiem simptomiem, un valdība bija nopietni noraizējusies par Zemes līgas darbību. Vārdu sakot, prāti bija satraukti, un bumba ar laika degli varēja kuru katru mirkli sprāgt. Trūka tikai dzirkstelītes, pareizāk, divu pretēju interešu sadursmes, lai notiktu sprādziens.
— Un šī sadursme? … — Glenervens jautāja.
— …notika 1860. gadā, — Paganels atbildēja, — Taranaki provincē Ikanamaui salas dienvidrietumu piekrastē. Kādam iezemietim piederēja seši simti akru zemes netālu no Ņūplimutas. Viņš pārdeva to angļu valdībai. Kad ieradās mērnieki pārmērīt pārdoto zemes gabalu, virsaitis Kingi izteica protestu un pēc tam martā uzcēla uz strīdīgajiem seši simti akriem ar mietu žogu nocietinātu nometni. Pēc dažām dienām pulkvedis Golds triecienā ieņēma šo nometni, un tai pašā dienā sākās tautas karš.