— Vai maoru ir daudz? — Džons Mengls jautāja.
— Pēdējos simt gados maoru skaits stipri sarucis, — ģeogrāfs paskaidroja. — 1769. gadā Kuks viņu skaitu vērtēja uz četri simti tūkstošiem. 1845. gadā saskaņā ar iezemiešu protektorāta izdarīto tautas skaitīšanu maoru vairs bija tikai simt deviņi tūkstoši. Civilizācijas nesēju sarīkotie slaktiņi, slimības un degvīns pēdējā laikā iezemiešu skaitu vēl vairāk samazinājuši, taču abās salās joprojām dzīvo deviņdesmit tūkstoši iezemiešu, to skaitā trīsdesmit tūkstoši karavīru, kas vēl ilgi stāsies pretī eiropiešu karapulkiem.
— Vai sacelšanās dalībnieki guvuši kaut kādus panākumus? — lēdija Helēna vaicāja.
— Jā, kundze, pat paši angļi ne vienu reizi vien apbrīnojuši jaunzēlandiešu varonību. Izraudzījušies partizānu kara veidu, viņi pēkšņi uzbrūk nelielām regulārā karaspēka daļām, izlaupa kolonistu fermas. Ģenerālis Kamerons nejutās sevišķi omulīgi šai zemē, kur briesmas draudēja no ikviena krūma. 1863. gadā pēc ilgām un asiņainām cīņām maori nostiprinājās plašā teritorijā Vaikatas upes augštecē, stāvas kalnu grēdas galā aiz trim aizsardzības līnijām. Maoru pravieši aicināja tautu aizstāvēt dzimto zemi, solīdami pilnīgu uzvaru pār pakeko, tas ir, baltajiem. Ģenerāļa Kamerona vadībā kaujās bija iesaistīti trīs tūkstoši angļu kareivju, kas nesaudzīgi izrēķinājās ar maoriem pēc tam, kad tie bija zvēriski nogalinājuši kapteini Sprentu. Risinājās asiņainas kaujas. Dažas no tām ilga divpadsmit stundas, bet maori aizvien vēl neatkāpās eiropiešu lielgabalu priekšā. Neatkarības armijas kodols bija kareivīgā Vaikatas cilts, kuras priekšgalā atradās Viljams Tompsons. Šis iezemiešu ģenerālis sākumā komandēja divarpus tūkstošu karavīru, bet pēc tam astoņus tūkstošus, jo viņam pievienojās ievērojamie virsaiši Šongi un Heki. Šai svētajā karā piedalījās ari sievietes, parādīdamas lielu drosmi un pašaizliedzību. Taču taisna lieta ne vienmēr gūst uzvaru. Pēc sīvām kaujām ģenerālis Kamerons tomēr pakļāva Vaikatas apgabalu, tiesa, izpostītu un neapdzīvotu, jo maori bija no turienes aizbēguši. Šai karā tika veikti apbrīnojami varoņdarbi. Četri simti maoru, kurus Orakanas cietoksnī aplenca brigādes ģenerāļa Kereja vadītā tūkstoš vīru lielā karaspēka vienība, atteicās padoties, lai gan viņiem nebija nedz pārtikas, nedz ūdens. Pēc tam gaišā dienas laikā ielenktie maori izcirta sev asiņainu ceļu cauri četrdesmitā pulka rindām un atrada glābiņu purvos.
— Vai karš pēc Vaikatas apgabala pakļaušanas beidzās? — Džons Mengls vaicāja.
— Nē, dārgais draugs, nebeidzās, — Paganels atbildēja. — Angļi nolēma doties karagājienā uz Taranaki provinci un aplenkt tur Viljama Tompsona cietoksni Mataitavu. Šī cietokšņa ieņemšana angļiem dārgi maksās. Atceros, pirms izbraukšanas no Parīzes lasīju laikrakstos, ka
Tarangas ciltis padevušās gubernatoram un ģenerālim un tie atstājuši iezemiešiem trīs ceturtdaļas viņu zemes. Sais ziņojumos bija arī teikts, ka grasoties padoties arī galvenais sacelšanās vadonis Viljams Tompsons, taču Austrālijas laikrakstos es neatradu šai ziņai apstiprinājuma, tur bija rakstīts gluži pretējais. Ļoti iespējams, ka šobrīd brīvības karš iededzies ar jaunu spēku.
— Vai, jūsuprāt, Paganel, — Glenervens vaicāja, — par šo cīņu arēnu kļuvušas Taranaki un Oklendas provinces?
— Tā es domāju.
— Un viena no šīm provincēm ir tā, kuras krastā mēs esam izmesti pēc «Makarija» avārijas?
— Pilnīgi pareizi. Mēs atrodamies dažas jūdzes lejpus Kavhias ostas, kur arī patlaban vajadzētu plīvot maoru nacionālajam karogam.
— Tādā gadījumā mēs rīkosimies saprātīgi, dodamies uz ziemeļiem, — Glenervens secināja.
— Pat ļoti saprātīgi, — Paganels atbildēja. — Jaunzēlandieši ienīst eiropiešus, it sevišķi angļus. Tāpēc pacentīsimies nenokļūt viņu rokās.
— Varbūt mēs sastapsim kādu eiropiešu karaspēka nodaļu? — lēdija Helēna ieminējās. — Tad mums patiesi būtu laimējies.
— Iespējams, — ģeogrāfs atbildēja, — taču sevišķas cerības es neloloju. Atsevišķas karaspēka nodaļas šai salā parasti apkārt neklīst, jo aiz katra krūma, aiz katra zāles pudura slēpjas prasmīgs strēlnieks. Tāpēc man nav nekādas ticības, ka mūs varētu pavadīt četrdesmitā pulka kareivju eskorts. Taču rietumu piekrastē atrodas vairākas misijas, un pa ceļam mēs varēsim apmesties šais misijās. Es pat domāju nokļūt uz tā paša ceļa, pa kuru gāja Hohšteters, izsekodams Vaikatas upes tecējumam.
— Vai viņš bija ceļotājs, Paganela kungs? — Roberts Grants jautāja.
— Jā, draudziņ, viņš piedalījās zinātniskajā ekspedīcijā, kas devās apkārt zemeslodei ar austriešu fregati «Navarra» 1858. gadā.
— Paganela kungs, — nerimās Roberts, kura domas par lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem lika iemirdzēties acīm, — vai Jaunzēlandē ir bijuši tādi slaveni ceļotāji kā Bērks un Stjuarts Austrālijā?
— Ir bijuši vairāki, draudziņ, tādi kā doktors Hukers, profesors Bri- sārs, dabaszinātnieki Dīfenbahs un Jūliuss Hāsts. Lai gan vairāki no viņiem par savu piedzīvojumu kāri samaksājuši ar dzīvību, viņi nav tik plaši pazīstami kā Austrālijas un Āfrikas pētnieki.
— Vai jūs varat pastāstīt par viņu ceļojumiem? — jaunais Grants vaicāja.
— Protams, draudziņ, un, tā kā tu dedz nepacietībā zināt tikpat daudz, cik es zinu, darīšu to ar lielāko prieku.
— Pateicos, Paganela kungs, es klausos.
— Arī mēs klausīsimies jūsu stāstu, — lēdija Helēna paziņoja. — Tā nav pirmā reize, kad nelāgais laiks liek mums apgūt jaunas zināšanas. Stāstiet mums visiem, Paganela kungs.