— Esmu jūsu rīcībā, kundze, — ģeogrāfs atbildēja, — taču mans stāsts nebūs garš. Šoreiz mēs nesastopamies ar tādiem drosmīgiem pētniekiem, kuri viens pret vienu cīnījās ar Austrālijas mīnotauru. Jaunzēlande ir pārāk šaura zemes strēmele, lai būtu cilvēkam nepieejama. Tāpēc mani varoņi, patiesību sakot, ir nevis ceļotāji, bet parasti tūristi, kas krituši par upuri visai prozaiskiem notikumiem.
— Nosauciet viņu vārdus, — Mērija Granta palūdza.
— Ģeometrs Vitkombs un Čārltons Hovits, tas pats, kas atrada Bērka mirstīgās atliekas tai neaizmirstamajā ekspedīcijā, par kuru jau stāstīju. Vimeras krastos. Vitkombs un Hovits vadīja divas ekspedīcijas Tuvai- punamu salā. Viņi abi 1863. gada sākumā devās ceļā no Kraistčērčas, lai atklātu pārejas pāri kalnu grēdai Kenterberijas provincē. Hovits pārgāja pāri kalnu grēdai provinces ziemeļos un ierīkoja apmetni Branera ezera krastā. Savukārt Vitkombs atrada Rakaias ielejā pāreju, kas beidzās Tin- dala kalna austrumu nogāzē. Vitkomba ceļabiedrs Jakobs Lupers pēc tam. laikrakstā «Lyttleton-Times» pastāstīja par šo ceļojumu, kas beidzās ar katastrofu. Ja ajmiņa neviļ, abi pētnieki 1863. gada 22. aprīlī atradās šļū- doņa pakājē pie Rakaias upes iztekas. No šejienes viņi uzkāpa kalna virsotnē, lai meklētu jaunas pārejas. Nākamajā dienā, pagalam noguruši un pārsaluši, Vitkombs un Lupers apmetās dziļā sniegā un ierīkoja nometni' četri tūkstoši pēdu virs jūras līmeņa. Septiņas dienas viņi klīda kalnos, maldījās pa dziļām aizām, kuru stāvajās kraujās nevarēja atrast nekādu uzeju. Bieži vien viņiem vajadzēja iztikt bez uguns, palikt neēdušiem, līdzpaņemtais cukurs bija pārvērties sīrupā, sausiņi ķepīgā mīklā, drēbes un segas bija izmirkušas lietū, lielas mocības sagādāja kukaiņi. Labākajā gadījumā pētnieki nogāja dienā trīs jūdzes, taču bija arī tādas dienas, kad viņi ar mokām pavirzījās uz priekšu divi simti jardu. Beidzot 29. aprīlī viņi uzgāja kādu maoru būdu un dārzā saraka pāris riekšavu kartupeļu. Tā bija beidzamā maltīte, ko abi draugi ieturēja kopā. Vakarā viņi sasniedza jūras krastu netālu no Taramakau upes grīvas. Vajadzēja tikt pāri uz labo krastu, lai pēc tam dotos uz ziemeļiem līdz Grejas upei. Taramakau bija dziļa un plata. Izmeklējies kādu stundu, Lupers beidzot atrada divas cauras laiveles, kuras salaboja kā mācēdams un pēc tam sasēja kopā. Pievakarē abi ceļotāji iesēdās laivās un sāka irties pāri. Viņi vēl nebija tikuši līdz upes vidum, kad laivas piesmēlās ar ūdeni. Vitkombs metās peldus atpakaļ uz kreiso krastu. Džeikobs Lupers, kas neprata peldēt, pieķērās pie laivas. Viņš izglābās, taču tikai ar lielām pūlēm. Nelaimīgo straume nesa virsū klintīm. Pirmais vilnis ierāva viņu dzelmē, otrais atkal uznesa virspusē. Viņš triecās pret klintīm. Iestājās ogļmelna nakts. Lietus gāza straumēm. Līdz asinīm sadauzīto un jūras ūdens sarijušos Luperu viļņi mētāja vairākas stundas. Beidzot laiva atdūrās pret cietzemi un viļņi samaņu zaudējušo pētnieku izmeta krastā. Nākamās dienas rītausmā Lupers aizvilkās līdz kādam strautam un konstatēja, ka straume viņu aiznesusi veselu jūdzi no vietas, kur viņš bija mēģinājis pārcelties pāri upei. Lupers devās gar krastu augšup un drīz vien uzgāja nelaimīgo Vitkombu, iestigušu ar galvu un ķermeni dūņās. Viņš bija miris. Lupers ar rokām izraka smiltīs bedri un apbedīja savu biedru. Pēc divām dienām, aiz bada vairs tikko dzīvu, Luperu uzņēma savā pajumtē kādi viesmīlīgi maori — ir arī tādi viņu vidū —, un 4. maijā viņš sasniedza Branera ezeru, kur savu apmetni bija ierīkojis Cārltons Hovits. Jāpiebilst, ka pēc sešām nedēļām Hovits aizgāja bojā tāpat kā nabaga Vitkombs.
— Jā, — Džons Mengls noteica, — ceļotājus, šķiet, saista kopā liktenīgas saites, un, kad šīs saites pārtrūkst, viņi cits pēc cita iet bojā.
— Jums taisnība, dārgais Džon, — Paganels atbildēja. — Arī es bieži vien esmu par to domājis. Kāda solidaritātes likuma vārdā Hovitam bija jābeidz sava dzīve gandrīz tādos pašos apstākļos kā Vitkombam? Neviens to nevar pateikt. Čārltonu Hovitu bija nolīdzis valdības darbu vadītājs misters Vaids, lai tas nospraustu ceļu no Hurunui līdzenumiem līdz Tara- makau grīvai. Hovits devās ceļā 1863. gada 1. janvārī kopā ar pieciem vīriem. Viņš veiksmīgi tika galā ar viņam uzticēto uzdevumu un nosprauda četrdesmit jūdzes garu ceļu līdz kādai grūti pārejamai vietai. Hovits atgriezās Kraistčērčā un, lai gan tuvojās ziema, lūdza atļauju turpināt darbus. Misters Vaids tam piekrita. Sagādājis visu nepieciešamo, Hovits devās atpakaļ uz savu nometni, lai pavadītu tur ziemu. 27. jūnijā viņš kopā ar diviem strādniekiem Robertu Litlu un Heinrihu Mjūlisu atstāja nometni. Viņi devās laivā pāri Branera ezeram. Kopš tā laika viņus neviens nav redzējis. Viņu trauslo un seklo laiviņu atrada izmestu krastā. Hovitu un viņa ceļabiedrus glābēji veltīgi meklēja deviņas nedēļas. Acīmredzot nelaimīgie neprata peldēt un bija noslīkuši ezerā.
— Bet kāpēc viņi nevarētu sveiki un veseli dzīvot kādā zēlandiešu ciltī? — lēdija Helēna jautāja. — Manuprāt, par viņu nāvi vēl var šaubīties.
— Diemžēl, kundze, nekādu šaubu vairs nevar būt, — Paganels atbildēja, — jo 1864. gada augustā, tas ir, gadu pēc katastrofas, viņi vēl nebija pārradušies … Un, kad Jaunzēlandē kāds neatgriežas veselu gadu, tas nozīmē, — ģeogrāfs čukstus piebilda, — ka cilvēks neglābjami gājis bojā.
IX n o d a ļ a trĪsdesmit jŪdzes uz ziemeĻiem
7. februāri pulksten sešos no rīta Glenervens deva signālu doties ceļā. Lietus bija mitējies jau naktī. Pelēcīgi padebeši aizturēja saules starus trīs jūdžu augstumā no zemes. Tā kā saule nekarsēja, ceļojums dienā solījās būt gluži ciešams.