Paganels pēc kartes aplēsa, ka attālums no Kahuas zemesraga līdz Oklendai ir astoņdesmit jūdzes. So ceļa gabalu varētu noiet astoņās dienās, ja katru dienu veiktu desmit jūdzes. Taču ģeogrāfs neieteica iet pa līkumoto jūras krastu, bet doties uz trīsdesmit jūdzes attālo Ngarnavahias ciematu, kas atrodas Vaikatas un Vaipas satekā. Cauri šim ciematam iet pasta ceļš, pareizāk sakot, stiga, pa kuru var braukt pajūgi un kura šķērso lielu daļu salas no Napieras Hauka līča krastā līdz Oklendai. Pa šo ceļu varētu viegli nokļūt Drarijā un tur atpūsties lieliskā viesnīcā, ko tik ļoti ieteicis dabaspētnieks Hohšteters.
Sadalījuši savā starpā pārtikas krājumus, ceļinieki devās augšup gar Aotea līča krastu. Piesardzības dēļ viņi neatrāvās tālu cits no cita un, turēdami karabīnes šaušanas gatavībā, instinktīvi vēroja pauguraino līdzenumu, kas pletās austrumu pusē. Paganels neizlaida no rokām savu lietpratīgi sastādīto karti un nemitīgi jūsmoja, atrazdams tajā pat vissīkākās detaļas.
Krietnu cēlienu ceļinieku pulciņš soļoja pa smiltīm, kas bija izveidojušās no gliemežvāku drumslām, sēpiju kauliem un krietnas daļas dzelzs peroksīda un protoksīda. Ja zemei šai vietā tuvinātu magnētu, tas tūdaļ apliptu ar mirdzošiem kristāliņiem.
Paisuma viļņu apskalotajā krastā savā nodabā gozējās vairāki roņi, nemaz nedomādami bēgt prom. Sie jūras dzīvnieki ar apaļajām galvām, plato, izliekto pieri un spridzīgajām acīm izskatījās mīlīgi un reizē iespaidīgi. Varēja pilnīgi saprast, kāpēc mitoloģija šos savdabīgos jūras viļņu iemītniekus poetizējusi un pārvērtusi par sirēnām-vilinātājām, lai gan roņu neharmoniskie brēcieni nemaz nav vilinoši. Jaunzēlandes piekrastē šo dzīvnieku ir ļoti daudz, un viņus medī tauku un ādas dēļ.
Starp roņiem dižojās trīs vai četri zilganpelēki jūrasziloņi, kas bija divdesmit piecas, trīsdesmit pēdas gari. Sie milzīgie abinieki, laiski atlaidusies uz bieza lamināriju paklāja, slēja gaisā savus lokanos snuķus un jocīgi kustināja garās ūsas, īstus korķviļķus, kas atgādināja rūpīgi savir- pinātas dendija ūsas. Labu brīdi vērojis šo interesanto dzīvnieku pasauli, Roberts pēkšņi pārsteigts iesaucās:
— Skatieties! Roņi ēd akmeņus!
Patiesi vairāki roņi negausīgi rija liedaga akmeņus.
— Skaidrs! Viss skaidrs! — Paganels atbildēja. — Šie dzīvnieki ganās liedaga akmeņos.
— Dīvaina un grūti sagremojama barība, — Roberts sacīja.
— Tā nav nekāda barība, draudziņ, šie abinieki rij akmeņus, lai piepildītu sevi ar balastu. Šādi viņi palielina savu svaru, un viņiem ir vieglāk ienirt dzelmē. Atgriezušies krastā, viņi bez kautrēšanās šos akmeņus izvemj laukā. Tūlīt tu redzēsi, kā roņi ienirs ūdenī.
Patiesi drīz vien kāds pusducis roņu, acīmredzot uzņēmuši pietiekami daudz balasta, smagi aizčāpoja pa liedagu un nozuda ūdenī. Taču Glenervens nevarēja šķiest dārgo laiku un gaidīt viņus atgriežamies, lai novērotu balasta izkraušanu, un Paganelam par lielām sirdssāpēm pārtrauktais gājiens atsākās.
Pulksten desmitos ceļinieki apstājās ieturēt brokastis pie lielām bazalta klintīm, kas slējās jūras krastā gluži kā ķeltu dolmeni. Šeit uz kāda sēkļa viņi uzgāja daudz austeru. Tās bija sīkas un diezgan negaršīgas. Taču pēc Paganela ieteikuma Olbinets tās izcepa uz kvēlošām oglēm, un šādi sagatavotās austeres pie brokastu galda tika notiesātas dučiem.
Atpūtušies vēl kādu brīdi, ceļinieki soļoja tālāk gar līča krastu. Roboto klinšu virsotnēs bija atradis mājokli vesels lērums putnu: gan fregates, gan pīles, gan kaijas, gan milzīgie albatrosi, kas nekustīgi tupēja augstākajās smailēs. Pulksten četros pēc pusdienas jau bija noietas desmit jūdzes bez sevišķas piepūles un noguruma. Sievietes izteica vēlēšanos turpināt ceļu līdz pat vakaram. Tieši tagad mainījās ceļa virziens. Vajadzēja apiet dažus kalnus, kas pacēlās ziemeļu pusē, un nokāpt Vaipas upes ielejā.
Tālumā līdz pat apvārsnim pletās bezgalīgas prērijas, kuras, šķiet, solīja vieglu iešanu. Taču, sasnieguši šo zaļo jūru, ceļinieki jutās vīlušies. Tās nebija vis pļavas, bet sīkiem ziediem nosētu krūmu biezoknis, starp kuriem auga bezgala daudz lielu paparžu, kas Jaunzēlandē ir ļoti izplatītas. Izlauzt ceļu cauri stiegrainajiem stublājiem nemaz nebija viegli. Tomēr pulksten astoņos vakarā Hakarihoata kalnu grēdas pirmās virsotnes bija apietas, un ceļinieki apmetās uz naktsguļu.
Pēc četrpadsmit noietām jūdzēm atpūta tiešām bija nepieciešama. Tā kā nebija nedz ratu, nedz telts, nogurušie ceļinieki iekārtojās tāpat zemē zem varenu Norfolkas priežu zariem. Segas, par laimi, bija līdz, un varēja uzklāt gluži pieklājīgas guļvietas.
Glenervens izdarīja visu nepieciešamo, lai naktī negadītos pārsteigumi. Viņam pašam un ceļabiedriem vajadzēja pa diviem stāvēt apbruņotiem sardzē līdz pat rītam. Ugunskurs netika kurināts. Liesmu barjera labi pasargā pret plēsīgiem zvēriem, bet Jaunzēlandē nav nedz tīģeru, nedz lauvu, nedz lāču, nedz arī kādu citu asinskāru zvēru, lai gan, tiesa kas tiesa, tos itin labi aizstāj paši jaunzēlandieši, un uguns šos divkājainos jaguārus var tikai pievilināt.
Nakts pagāja laimīgi, ja neņem vērā smilšu mušas, kuras iezemieši sauc par ngamu un kuru kodieni ir gaužām nepatīkami, un kādu uzņēmīgu žurku ģimeni, kas cītīgi grauza pārtikas maisus.
Nākamajā rītā, 8. februārī, Paganels pamodās labākā noskaņojumā, gandrīz jau samierinājies ar Jaunzēlandi. Maori, kas iedvesa ģeogrāfam vislielākās bailes, nebija nemaz rādījušies. Šie asinskārie kanibāli nebija traucējuši viņu pat sapņos. Viņš ar gandarījumu pavēstīja to Glenervenam.
— Man tā vien liekas — šo pastaigu mēs pabeigsim gluži laimīgi, — viņš piemetināja. — Šovakar mēs sasniegsim Vaikatas un Vaipas upju sateku, un pēc tam līdz pat Oklendai mums vairs nav ko baidīties no sastapšanās ar iezemiešiem.