— Cik tālu vēl ir līdz Vaikatas un Vaipas satekai? — Glenervens jautāja.
— Piecpadsmit jūdzes, gandrīz tikpat daudz, cik esam nogājuši va- kardien.
— Mēs varam stipri aizkavēties, ja šie neciešamie brikšņi tik drīz nebeigsies, — Glenervens piezīmēja.
— Nebaidieties, — Paganels atsaucās, — tagad mēs iesim gar Vaipas krastu, kur nebūs vairs nekādu šķēršļu, gluži otrādi, ceļš būs viegls.
— Tad ejam! — Glenervens sacīja, redzēdams, ka dāmas jau sagatavojušās ceļam.
Pirmajās rīta stundās biezoknis joprojām traucēja iešanu. Kur izlauzās ceļinieki, tur nebūtu tikuši cauri nedz rati, nedz zirgi. Tāpēc par Austrālijā atstāto ori nebija ko gausties. Kamēr caur šiem brikšņiem nebūs uzbūvēti braucamie ceļi, Jaunzēlande paliks pieejama vienīgi kājniekiem. Neskaitāmās paparžu pasugas aizstāv dzimto zemi tikpat spītīgi kā maori.
Tāpēc, šķērsojot līdzenumu, kurā paceļas Hakarihoatas kalni, mazajam pulciņam bija jāpārvar tūkstošiem šķēršļu. Tomēr vēl pirms dienas vidus ceļinieki sasniedza Vaipu un no šejienes bez kādiem kavēkļiem devās pa upes stāvo krastu uz ziemeļiem.
Tā bija brīnišķīga ieleja, kur starp zaļiem krūmājiem jautri čaloja strautiņi ar vēsu un tīru ūdeni. Jaunzēlandē, pēc botānika Hukera datiem, sastopami divi tūkstoši augu pasugu, no kurām pieci simti pieder vienīgi šai zemei. Puķu Jaunzēlandē nav daudz, un nokrāsu ziņā tās ir stipri vienveidīgas. Gandrīz nav sastopami viengadīgie augi, turpretī lielā daudzumā aug papardes, stiebrzāles un čemuraugi.
Sur tur virs tumši zaļā pameža pacēlās lieli koki: metrosideri ar spilgti sarkaniem ziediem, Norfolkas priedes, tūjas ar turpat vai vertikāli sakļautiem zariem un cipreses — rimu —, kas izskatās tikpat skumjas kā viņu Eiropas radinieces. Visu šo koku'stumbri slīga dažnedažādu paparžu jūrā.
Lielo koku zaros un virs krūmiem lidinājās un tērgāja kakadu, zaļie kakariki ar sarkanu svītriņu ap kaklu, taupo ar krāšņu, melnu vaigubārdu un, beidzot, sarkani papagaiļi ar košām spārnu apakšām, lieli kā pīles, kurus dabaszinātnieki dēvē par dienvidu nestoriem.
Majoram un Robertam, neatraujoties no biedriem, palaimējās nošaut dažas purva slokas un irbes. Olbinets, lai ietaupītu laiku, noplūca medījumu jau pa ceļam.
Savukārt Paganels, būdams vienaldzīgāks pret putna cepeti, alka iegūt putnu, kas sastopams vienīgi Jaunzēlandē. Dabaspētnieka zinātkāre apslāpēja ceļinieka ēstgribu. Ģeogrāfs pēc aprakstiem atcerējās kādu savdabīgu šejienes putnu, kuru iezemieši sauca par tui, bet eiropieši par smējēju, jo tas nemitīgi smejas, vai arī par kirē, jo tam ir melnas spalvas un balta pakakle gluži kā garīdznieka sutanai.
— Tui pa ziemu tā nobarojas, — Paganels stāstīja majoram, — ka aiz tukluma kļūst slims. Viņš vairs nevar lidot. Lai kļūtu vieglāks, tas pārplēš ar knābi savas krūtis un knābā laukā taukus. Vai tas nav neparasti, Makneb?
— Tik neparasti, — majors atbildēja, — ka es neticu nevienam jūsu vārdam!
Lai arī cik nepatīkami, Paganelam tomēr neizdevās iegūt nevienu tui, lai parādītu neticīgajam majoram šā putna asiņainās, saplosītās krūtis.
Toties ģeogrāfam laimējās ieraudzīt kādu citu dīvainu dzīvnieku, kas, cilvēku, kaķu un suņu vajāts, aizbēdzis uz neapdzīvotiem rajoniem un tagad pamazām izzūd no Jaunzēlandes faunas. Roberts, ložņādams pa malu malām kā īsts sesks, uzgāja no saknēm sapītu ligzdu, kurā tupēja divas vistas bez spārniem un bez astes. Tām bija kājas ar četriem pirkstiem, garš knābis kā slokai un baltas, matiem līdzīgas spalvas. Šie dīvainie dzīvnieki, šķiet, pārstāvēja pārejas pakāpi no oldējējiem uz zīdītājiem.
Tas bija Jaunzēlandes kivi jeb zinātnieku valodā opterix australis, kas pārtiek no kāpuriem, kukaiņiem, tārpiem un sēklām. Šis putns sastopams vienīgi Jaunzēlandē. Eiropas zooloģiskajos dārzos tas aklimatizējas tikai ar lielām grūtībām. Kivi neparastais izskats un komiskās kustības allaž saistījušas ceļinieku uzmanību. Kad uz Okeānijas salām devās liela ekspedīcija ar kuģiem «Astrolabs» un «Centīgais», Zinātņu akadēmija uzdeva Dimonam d'Irvilam atvest kaut vienu šā savdabīgā putna eksemplāru. Taču zinātniekam neizdevās iegūt nevienu dzīvu kivi, kaut arī iezemiešiem tika apsolīta atlīdzība.
Priecādamies par necerēto laimi, Paganels sasēja abas vistas kopā un apņēmīgi soļoja tālāk, nolēmis tās uzdāvināt Parīzes Botāniskajam dārzam. Viņš jau iztēlē lasīja uzrakstu «Dāvinājis Zaks Paganela kungs», kas greznoja visskaistāko būrīti.
Tikmēr ceļotāju pulciņš žirgtā solī devās gar Vaipas krastu lejup. Apkārtne izskatījās vientulīga. Nekur neredzēja nedz iezemiešu pēdas, nedz takas, kas norādītu uz cilvēka klātbūtni šais līdzenumos. Upe plūda starp kupliem krūmiem vai arī apskaloja garas smilšu sēres. Skatienam pavērās viss līdzenums līdz pat pazemiem kalniem, kas noslēdza ieleju austrumos. Ar savām dīvainajām formām un dūmakā gaistošajām aprisēm šie kalni atgādināja milzīgus, aizvēsturiskus dzīvniekus. Šķita, ka tur atdusētos pārakmeņojušos vaļu bars. Haotiskais klinšu jūklis liecināja par kalnu grēdas vulkānisko izcelsmi. Jaunzēlande ir nesenas vulkāniskās darbības produkts. Abas salas vēl šodien turpina celties no okeāna. Dažas vietas divdesmit gadu laikā pacēlušās virs jūras līmeņa par veselu tuāzi. Jaunzēlandes dzīlēs joprojām plosās uguns, satricinādama zemes garozu un izlauzdamās daudzās vietās laukā pa geizeru un vulkānu atverēm.
Pulksten četros pēc pusdienas bija raiti noietas jau deviņas jūdzes. Spriežot pēc kartes, kurā Paganels ik pa brīdim ieskatījās, līdz Vaikatas un Vaipas upju satecei vairs nebija tālāk par piecām jūdzēm. Tur sākās ceļš uz Oklendu. Tur viņi iekārtosies uz naktsguļu. Līdz galvaspilsētai atlikušās piecdesmit jūdzes viņi pievārēs divās trijās dienās, bet, ja palaimēsies sastapt pasta diližansu, kas divreiz mēnesī uztur satiksmi starp Oklendu un Hauka līci, tad ceļa mērķi varēs sasniegt astoņās' stundās.