— Tāpat kā pagājušo nakti, mums vajadzēs gulēt zem klajām debesīm, — Glenervens ieminējās.
Jaunzēlandes kivi.
— Jā, — Paganels atbildēja, — toties es ceru, ka tā būs pēdējā reize.
— Lai tā būtu, jo naktis uz lauka ir smags pārbaudījums lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai.
— Un viņas iztur šo pārbaudījumu nekurnēdamas, — Džons Mengls piebilda. — Ja esmu pareizi sapratis, Paganela kungs, jūs pieminējāt kādu ciematu, kas atrodas netālu no abu upju sateces.
— Pilnīgi pareizi, — ģeogrāfs atbildēja. — Tas atzīmēts arī Džonstona kartē. Tā ir Ngarnavahia, kas atrodas apmēram divas jūdzes lejpus upju sateces.
— Vai mēs nevarētu tur atrast naktsmītni? Lēdija Helēna un mis Granta, šķiet, labprāt noietu divas liekas jūdzes, lai apmestos puslīdz pieklājīgā viesnīcā.
— Viesnīca! — Paganels iesaucās. — Viesnīca maoru ciematā! Tur nav pat iebraucamās vietas, nav pat kroga. Sai ciematā ir vienīgi iezemiešu būdas, un, manuprāt, mums nevis jāmeklē tajā naktsmītne, bet jāturas no tā iespējami tālāk!
— Aizvien vēl netiekat vaļā no bailēm, Paganel! — Glenervens noteica.
— Dārgais lord, no maoriem labāk piesargāties nekā tiem uzticēties. Turklāt nav zināms, kādas attiecības viņiem patlaban ir ar angļiem, vai sacelšanās apspiesta vai beigusies ar uzvaru, varbūt mēs iekuļamies kauju ugunīs. Atmetot pie malas kautrību, jāatzīst, ka iezemiešiem mēs būtu labs laupījums, un man nav nekādas patikas izbaudīt pret savu gribu jaunzēlandiešu viesmīlību. Tāpēc uzskatu par prātīgāku turēties tālāk no Ngarnavahias ciemata, apiet to un izvairīties no sastapšanās ar iezemiešiem. Kad nonāksim Drarijā, mūsu varonīgās biedrenes pēc sirds patikas varēs atpūsties no ceļa grūtībām.
Ģeogrāfa viedoklis guva virsroku. Lēdija Helēna uzskatīja par labāku pavadīt vēl vienu nakti zem klajām debesīm nekā pakļaut briesmām savus biedrus. Nedz viņa, nedz Mērija Granta nelūdza apstāties un atpūsties, visi turpināja iet tālāk gar upes krastu.
Pēc divām stundām kalni jau meta vakara ēnas. Iekams saule noslīga aiz apvāršņa rietumu pamalē, tā pēkšņi izlauzās no mākoņu gūzmas un raidīja uz zemi dažus novēlotus starus. Tālās austrumu kalnu virsotnes iemirdzējās purpura sarkanumā. Tas bija itin kā atvadu sveiciens ceļiniekiem.
Glenervens un viņa biedri pielika soli. Viņi zināja, cik īsi mēdz būt mijkrēšļi šais platuma grādos, cik ātri šeit satumst naktis. Noteikti vajadzēja sasniegt upju sateci, iekāms galīgi satumsīs. Taču visu apkārtni pēkšņi ietina bieza migla, un ļoti viegli varēja nomaldīties no ceļa.
Par laimi, dzirde aizstāja redzi, kas tumsas dēļ bija kļuvusi nevajadzīga. Drīz vien straumes šalkoņa pavēstīja, ka abas upes kaut kur tuvumā saplūst vienā gultnē. Pulksten astoņos ceļinieku pulciņš beidzot sasniedza vietu, kur Vaipa'pāri krācēm ar rēkoņu ieplūst Vaikatā.
— Vaikata ir klāt, — Paganels iesaucās, — ceļš uz Oklendu aizlokās ,pa upes labo krastu!
— To mēs redzēsim'rit no rīta, — majors noteica. — Bet tagad apme- tīsimies uz naktsguļu. Manuprāt, šīs tumšās ēnas nav nekas cits kā birztala, kas šeit uzaugusi, šķiet, vienīgi tāpēc, lai sniegtu mums pajumti. Paēdīsim vakariņas un dosimies pie miera.
— Ēdīsim tikai sausiņus un kaltētu gaļu, lai nevajadzētu kurt ugunskuru, — Paganels sacīja. — Mēs esam ieradušies šeit inkognito un pacen* tīsimies tāpat arī aiziet. Par laimi, migla padara mūs nesaredzamus.
Drīz vien ceļinieki atradās birztalā. Sekodami ģeogrāfa padomam, viņi klusi paēda vakariņas un pēc piecpadsmit jūdžu gara pārgājiena ieslīga dziļā miegā. •
X n o d a ļ a NACIONĀLĀ UPE
Nākamajā dienā, gaismai austot, bieza migla smagi gūlās pār upes ūdeņiem. Daļa tvaiku, ar kuriem bija piesātināts gaiss, rīta dzestrumā kondensējās un pārklāja ūdens virsmu gluži kā biezs mākonis. Saules stari tomēr drīz vien izlauzās cauri šai mutuļainajai masai, kas sāka izgaist dienas spīdekļa spozmē. Dūmakainie krasti noskaidrojās, un Vaikatas straume pavērās skatienam visā rīta stundas krāšņumā.
Gara, krūmiem apaugusi zemesinēle, kļūdama aizvien šaurāka, iesniedzās abu upju sateces vietā. Krietni straujākie Vaipas ūdeņi traucās vēl kādu ceturtdaļjūdzi, nesaplūzdami ar Vaikatas ūdeņiem. Taču varenā Vaikata drīz vien guva virsroku pār trakulīgo Vaipu un uzņēma to savā rāmajā plūdumā līdz pat Klusajam okeānam.
Miglas tvaikiem izklīstot, kļuva redzama kāda laiva, kas slīdēja augšup pa Vaikatu. Septiņdesmit pēdas garā, piecas pēdas platā un trīs pēdas dziļā piroga bija izdobta no viengabala hakikateu priedes stumbra un atgādināja venēciešu gondolu ar augšup izslietu priekšgalu. Laivas dibens bija izklāts ar sausām papardēm. Astoņu airu dzītā piroga ātri slīdēja pa ūdens virsu, un vīrs laivas pakaļgalā to vadīja ar platu stūres airi.
Sis vīrs bija apmēram četrdesmit piecus gadus vecs, muskuļains liela auguma iezemietis platām krūtīm un spēcīgām rokām un kājām. Viņa izliektā, dziļām grumbām izvagotā piere, niknais skatiens un drūmā seja piešķīra viņam draudīgu izskatu.
Tas bija viens no ievērojamākiem maoru virsaišiem. Par to liecināja daudzie smalkie tetovējumi, kas klāja viņa ķermeni un seju. No kumpā deguna nāsīm nāca laukā divas melnas spirālveida līnijas, kas, apliekušas lokus ap dzeltenajām acīm, savienojās uz pieres un nozuda krāšņajos matos. Virsaiša muti ar mir'dzošajiem zobiem un zodu ietvēra sarežģīti raksti, kas vijīgos lokos aizsniedzās līdz pat varenajām krūtīm.