Tetovējums, kuru jaunzēlandieši sauc par moko, ir godazīme. Tikai tas ir šo zīmju cienīgs, kas parādījis izcilu varonību vairākās kaujās. Turklāt vergiem un zemākas kārtas ļaudīm vispār.nav tiesības tetovēties. Slavenus virsaišus var pazīt pēc zīmējuma smalkuma, precizitātes un rakstura, bieži vien uz viņu ķermeņiem attēloti dzīvnieki. Dažs labs pat piecas reizes pārcieš sāpīgo moko operāciju. Jo nozīmīgāks Jaunzēlandē kāds cilvēks, jo vairāk viņš «apzīmēts».
Dimons d'Irvils interesanti aprakstījis šo paražu. Viņš trāpīgi ievērojis, ka moko ir rada ģerboņiem, ar kuriem Eiropā dažas dzimtas tik ļoti lepojas. Taču viņš saskatījis arī atšķirību starp šīm godazīmēm: eiropiešu ģerboņi atspoguļo vienīgi tā cilvēka individuālos nopelnus, kurš pirmais šo ģerboni ieguvis, bet nekā nestāsta par viņa bērnu — ģerboņu mantotāju nopelniem. Turpretī jaunzēlandiešu ģerboņi nepārprotami liecina, ka to nēsātāji ieguvuši šīs tiesības, paši parādīdami izcilu drosmi.
Starp citu, maoru tetovējums, nemaz nerunājot par cieņu, kādu tas modina, nenoliedzami ir arī derīgs. Tas padara ādu biezāku un mazina jutīgumu tiklab pret laika maiņu, kā arī pret nemitīgajiem moskītu kodieniem.
Nevarēja būt nekādu šaubu, ka virsaitis, kas vadīja laivu, ieņem augstu stāvokli. Asais albatrosa kauls, ko maori lieto tetovēšanai, piecas reizes bija izvagojis viņa seju dziļiem un blīviem ornamentiem. Viņš bija, tā sakot, piektā izdevuma, par ko liecināja viņa augstprātīgā sejas izteiksme.
Viņa augumu apņēma formiuma apmetnis, kas bija izgreznots ar suņu ādām un pārsiets ar pēdējās kaujās asinīm aptašķītu gurnu jostu. Pie garajām ausu ļipiņām karājās zaļa nefrīta auskari, kaklu greznoja rota, kas bija pagatavota no svētajiem akmentiņiem punamu, kuriem jaunzēlandieši piedēvē pārdabisku spēku. Blakus virsaitim atradās angļu šautene, kā arī patupatu — astoņpadsmit collas garš, smaragdzaļš, abpusēji ass karacirvis.
Kopā ar virsaiti laivā bija vēl astoņi zemākas kārtas karavīri, taču tāpat labi apbruņoti barga izskata vīri, dažam labam vēl sagādāja ciešanas nesenajās kaujās iegūtās brūces. Ietinušies formiuma apmetņos, viņi sēdēja pilnīgi nekustīgi. Pie karavīru kājām gulēja trīs nikni suņi. Astoņi
Ta bija septiņdesmit pēdas gara laiva.
airētāji acīmredzot bija virsaiša kalpi vai vergi. Viņi cītīgi airēja, un piroga, braukdama pret straumi, traucās pa Vaikatu ar diezgan ievērojamu ātrumu.
Garās laivas vidū ar sasietām kājām, bet brīvām rokām, piespiedušies cits pie cita, sēdēja desmit sagūstīti eiropieši..
Tie bija Glenervens, lēdija Helēna, Mērija Granta, Roberts, Paganels, majors, Džons Mengls, stjuarts un abi matroži.
Iepriekšējā vakarā ceļinieku pulciņš, biezās miglas maldināts, bija apmeties uz naktsguļu tieši iezemiešu karaspēka nometnes vidū. Ap pusnakti saldā miegā guļošos ceļiniekus maori saņēma gūstā un pēc tam pārveda uz laivu. Pagaidām nekas ļauns viņiem netika darīts, taču ari pretoties būtu bijis veltīgi, jo ieroči un munīcija atradās mežoņu rokās un gūstekņus tūdaļ būtu noguldījušas viņu pašu lodes.
No dažiem angļu vārdiem, ko iezemieši reizēm lietoja, gūstekņi drīz vien noskārta, ka šos maorus sakāvis britu karaspēks un tagad tie dodas uz Vaikatas augšteci. Viņu virsaitis pēc sīvām kaujām, kurās viņu labākos vīrus bija apkāvuši četrdesmit otrā pulka kareivji, tagad atgriezās šais krastos, lai atkal aicinātu uz cīņu šejienes ciltis un pēc tam pievienotos nesamierināmajam Viljamam Tompsonam, kurš joprojām cīnījās pret iebrucējiem. So virsaiti sauca šaušalīgā vārdā — Kaikumu, iezemiešu valodā nozīmē^— «Tas, kas apēd sava ienaidnieka locekļus». Viņš bija drošsirdīgs, bezbailīgs, taču arī viņa nežēlība nebija mazāka par viņa varonību. Žēlastību no viņa nebija ko gaidīt. Viņa vārdu labi pazina angļu kareivji, un gubernators par viņa galvu bija izsolījis krietnu atlīdzību.
Bargais likteņa trieciens lordu Glenervenu piemeklēja brīdī, kad viņš jau bija tik tuvu Oklendas ostai, no kurienes taisnā ceļā varēja atgriezties Eiropā. Taču, uzlūkojot viņa mierīgo seju, nevienam nevarētu ne prātā ienākt, kādas dvēseles mokas viņš pārdzīvo. Pat tik draudīgos apstākļos Glenervens nezaudēja dūšu. Viņš apzinājās, ka viņam ar savu izturēšanos jārāda piemērs sievai un pārējiem ceļabiedriem, jo viņš bija ekspedīcijas vadītājs. Ja apstākļi prasītu, viņš pirmais dotos nāvē, lai glābtu pārējos. Būdams dziļi reliģiozs, viņš nedomāja apšaubīt dieva gribas taisnīgumu, nedz arī to, ka viņa pasākums ir svēts. Lai gan ceļojumā Glenervens sastapās ar tik daudzām grūtībām un briesmām, viņš ne mirkli nenožēloja, ka, cēlsirdības pamudināts, aizkļuvis līdz pat šai mežonīgajai zemei.
Glenervena biedri bija viņa cienīgi. Viņus tāpat vadīja cēlas domas, un pēc viņu mierīgajām un lepnajām sejām itin nemaz nevarēja noskārst, ka viņi dodas pretī nāvei. Turklāt pēc nojautas un Glenervena padoma viņi bija nolēmuši izrādīt pilnīgu vienaldzību pret visu notiekošo. Tas bija vienīgais līdzeklis iedvest iezemiešiem pret sevi cieņu. Mežoņiem vispār un maoriem it īpaši izkoptas pašcieņas jūtas, kas viņus nekad neatstāj. Viņi ciena tos, kas modina cieņu ar savu aukstasinību un vīrišķību. Glenervens zināja, ka, šādi izturoties, viņš pasargās savus biedrus un pats sevi no nevajadzīgi rupjas apiešanās.
Kopš izbraukšanas no nometnes iezemieši, mazrunīgi tāpat kā visi mežoņi, bija pārmijuši savā starpā tikai dažas frāzes, taču arī no tām Gle-