nervens izlobīja, ka angļu valoda viņiem pazīstama. Viņš nolēma iztaujāt zēlandiešu virsaiti par likteni, kas viņus sagaida. Viņš jautāja Kaikumu balsī, kurā nebija viešamas pat visniecīgākās bailes:
— Kurp tu mūs ved, virsaiti?
Kaikumu uzmeta viņam saltu skatienu, neteikdams ne vārda.
— Ko tu domā ar mums darīt? — Glenervens neatlaidās.
Kaikumu acis uzzibsnīja, un viņš atbildēja cieņas pilnā balsī:
— Apmainīt tevi, ja tavējie gribēs tevi ņemt. Nokaut tevi, ja viņi atteiksies.
Glenervens vairāk neko nejautāja, taču sirdī viņam atausa cerība. Acīmredzot daži maoru virsaiši nokļuvuši angļu rokās, un iezemieši grib dabūt tos atpakaļ apmaiņas ceļā. Tātad vēl ir iespējas izglābties un stāvoklis nav nemaz tik bezcerīgs.
Tikmēr laiva traucās augšup pa upi. Paganels, kas sava dzīvā rakstura dēļ ātri krita no vienas galējības otrā, atkal bija cerību spārnots. Viņam jau šķita, ka maori aiztaupījuši viņiem pūles pašiem kulties līdz angļu priekšposteņiem un tādējādi viņi ir pat ieguvuši. Samierinājies ar likteni, ģeogrāfs sekoja pēc kartes Vaikatas tecējumam cauri provinces līdzenumiem un ielejām. Lēdija Helēna un Mērija Granta, apvaldījušas bailes, pusbalsī sarunājās ar Glenervenu, un pat vispieredzējušākais fizio- nomists nebūtu saskatījis viņu sejās nekādas dvēseles mokas.
Vaikata ir Jaunzēlandes nacionālā upe. Maori lepojas ar to tāpat kā vācieši ar Reinu un slāvi ar Donavu. Sī upe divi simti jūdzes garā tecējumā plūdina savus ūdeņus cauri visskaistākajiem un visauglīgākajiem Ziemeļsalas apgabaliem no Velingtonas provinces līdz pat Oklendas provincei. Vaikata devusi savu vārdu visām nepakļāvīgajām un nepakļautajām ciltīm, kuras dzīvo tās krastos un kuras kā viens vīrs sacēlušās pret iebrucējiem.
Vaikatas ūdeņus nevago svešzemnieku kuģi. Tās viļņus šķeļ tikai salinieku smailās pirogas. Vienīgi dažs pārgalvīgs tūrists uzdrošinās iebraukt šais svētajos krastos, bet Vaikatas augštece nešķīstajiem eiropiešiem vispār nav pieejama.
Paganels zināja, cik dārga iezemiešiem ir šī lielā Jaunzēlandes artērija. Viņam bija zināms arī tas, ka angļu un vācu dabaszinātnieki nekad nav tikuši tālāk par vietu, kur Vaikata saplūst ar Vaipu. Bet cik gan tālu Kaikumu nodomājis vest savus gūstekņus? To Paganels nebūtu varējis uzminēt, ja viņa uzmanību nepiesaistītu vārds «Taupo», kas bieži tika atkārtots virsaiša un viņa karotāju sarunās.
Ielūkojies kartē, Paganels redzēja, ka Taupo attiecas uz kādu ģeogrāfisko atklājumu hronikā slavenu ezeru, kas atrodas salas kalnainākajā daļā, Oklendas provinces dienvidu nostūri. Vaikata iztek no šī ezera, iepriekš to šķērsojusi visā tā garumā. Iztecējusi no ezera, upe vēl plūst simt divdesmit jūdzes.
Lai mežoņi nesaprastu, Paganels franču valodā palūdza Džonu Menglu noteikt laivas kustības ātrumu. Pēc Džona aprēķina, tas bija trīs jūdzes stundā.
— Tādā gadījumā, — ģeogrāfs secināja, — ja naktīs mēs apstāsimies, mūsu ceļojums līdz ezeram ilgs apmēram četras dienas.
— Bet kur atrodas angļu priekšposteņi? — Glenervens vaicāja.
— To ir grūti pateikt, — Paganels atbildēja. — Taču karadarbība droši vien pārsviedusies uz Taranaki provinci, un karaspēks, domājams, koncentrēts ezera tuvumā aiz kalniem, kur atrodas sacelšanās centrs.
— Lai dievs dod! — lēdija Helēna noteica.
Glenervens ar skumjām palūkojās uz savu jauno sievu, uz Mēriju Grantu, kuras atradās nežēlīgo iezemiešu varā mežonīgā zemē, kur neviens nevarēja nākt palīgā. Pamanījis sev pievērsto Kaikumu skatienu un piesardzības dēļ negribēdams atklāt virsaitim, ka vierta no gūsteknēm ir viņa sieva, viņš apvaldīja satrauktās domas un vienaldzīgi vēroja upes krastus.
Pusjūdzi augšpus upju sateces piroga neapstādamās pabrauca garām kādreizējai karaļa Potatau rezidencei. Nekur neredzēja nevienu citu laivu. Dažas pussagruvušās būdas upes krastos liecināja par nesenajām kara šausmām. Piekrastes ciemati likās pamesti, un upes krasti izskatījās gauži tuksnesīgi. Vienīgi daži ūdensputni ienesa dzīvību šai skumīgajā vientulībā. Veikli cilādama garās kājas, aizmuka taparunga, bridējputns ar melniem spārniem, baltu vēderu un sarkanu knābi. Uz garāmbraucošo iezemiešu laivu mierīgi noraudzījās triju pasugu gārņi: pelnu 'pelēkais matuku, muļķīgais dumpis un staltais kotuku, viscaur balts, ar dzeltenu knābi un melnām kājām. Kur augstie un stāvie krasti liecināja par dziļiem ūdeņiem, zivju dzenis, maoru valodā kotare, medīja zušu mazuļus, kuri miljoniem mīt Jaunzēlandes upēs. Kur krastmalā pār upi bija pārliekušies krūmi, pirmajos saules staros rīta tualetei nodevās lepnie pupuķi un piemīlīgās sultānvistas. Visa šī spārnotā sabiedrība baudīja mieru, priecādamās, ka viņu netraucē cilvēki, kurus karš bija apkāvis vai aizdzinis prom.
Sākumā Vaikata lēni plūda caur plašajiem līdzenumiem. Taču drīz vien pauguri un vēlāk arī kalni ieskāva ieleju, kurā upe bija izlauzusi sev gultni. Desmit jūdzes augšpus sateces pēc Paganela kartes Vaikatas kreisajā krastā vajadzēja atrasties Kirikiriroas ciematam, un tas patiesi tur atradās. Kaikumu ciematā neapstājās. Viņš pavēlēja iedot gūstekņiem viņu pašu produktus, ko maori bija paņēmuši nakts uzbrukuma laikā. Pats virsaitis, viņa karavīri un vergi apmierinājās ar parasto uzturu — ēdamām papardēm, kuras botāniķi sauc par pteris esculenta, ceptām saknēm un kartupeļiem — kapanas —, kas vairumā tiek audzēti abās salās. Maoru mielastā nebija nekādu gaļas ēdienu, un gūstekņu kaltētā gaļa viņus, šķiet, itin nemaz nevilināja.
Pulksten trijos dienā upes labajā krastā parādījās Pokaroas kalnu grēdas atradzes, kas atgādināja cietokšņa mūru drupas. Uz dažām stāvām kraujām bija redzami sagrauti pahi, seni nocietinājumi, kurus maori bija uzcēluši nepieejamās vietās. Šie nocietinājumi izskatījās kā milzīgas ērgļu ligzdas.