Saule jau bija nozudusi aiz apvāršņa, kad piroga piestāja pie stāva krasta, kas bija sētin nosēts purneka akmeņiem, kurus Vaikatas straume bija šurp atvēlusi no vulkāniskās izcelsmes kalniem. Šeit auga daži koki, un maoriem vieta šķita piemērota nometnes ierīkošanai. Kaikumu pavēlēja izsēdināt gūstekņus krastā. Vīriešiem sasēja rokas, bet sievietes joprojām palika brīvas. Gūstekņus novietoja nometnes vidū un sakūra apkārt tik daudz ugunskuru, ka tie izveidoja nepārejamu uguns sienu.
Kad Kaikumu vēl nebija paziņojis savu nodomu viņus apmainīt, Glenervens un Džons Mengls apsprieda iespējas, kā atgūt brīvību. To, kas nebija iespējams laivā, viņi cerēja izdarīt krastā, izmantojot nakts aizsegu.
Taču pēc Glenervena sarunas ar zēlandiešu virsaiti, šķiet, prātīgāk bija atteikties no šādiem mēģinājumiem. Vajadzēja apbruņoties ar pacietību. Apmaiņa solīja vairāk izredžu izglābties nekā uzbrukums apbruņotiem iezemiešiem vai bēgšana pa nepazīstamu apvidu. Protams, neparedzēti apstākļi varēja novilcināt vai pat izjaukt sarunas par apmaiņu, taču prātīgākais tomēr bija nogaidīt sarunu iznākumu. Patiesi, ko gan varēja iesākt desmit neapbruņoti cilvēki pret trīsdesmit labi apbruņotiem mežoņiem? Turklāt Glenervens bija pārliecināts, ka Kaikumu cilts zaudējusi kādu ietekmīgu virsaiti, kuru iezemieši par katru cenu grib dabūt atpakaļ, un viņš sprieda pareizi.
Nākamajā dienā laiva traucās augšup pa upi ar vēl lielāku ātrumu. Pulksten desmitos tā apstājās uz brīdi netālu no vietas, kur Vaikatā ietek Pohaivenas upīte, kas līkumo pa Vaikatas labā krasta līdzenumiem.
Šeit pie Kaikumu laivas piebrauca piroga ar desmit iezemiešiem. Karavīri nevērīgi apmainījās ar sveicienu «airs mai ra», kas nozīmē «atnāc šurp vesels», un abas laivas tagad slīdēja blakus. Jaunatbraukušie maori acīmredzot bija nesen cīnījušies ar angļu karaspēku. Tas bija redzams pēc viņu saplēstajām drēbēm, asiņainajiem ieročiem un brūcēm, kas vēl asiņoja zem skrandām. Viņi bija drūmi un nerunīgi. Saglabādami atturību, kas tik raksturīga visām mežonīgajām tautām, viņi neveltīja eiropiešiem nekādu uzmanību.
Ap dienas vidu rietumos parādījās Maungatotari virsotnes. Ieleja, pa kuru tecēja Vaikata, kļuva aizvien šaurāka. Stāvos krastos iesprostotā upe tagad traucās ar negantu ātrumu. Taču spēcīgie airētāji, sasprindzinādami spēkus un cilādami airus kādas dziesmas ritmā, dzina laivu augšup pa putojošiem ūdeņiem. Krāces palika aiz muguras, un Vaikata atkal rāmi plūda līkumotajos krastos.
Pievakarē Kaikumu lika piestāt pie šauras krasta joslas, kur krauji nolaidās pirmās kalnu terases. Kādi divdesmit iezemieši, izkāpuši no laivām, tur iekārtojās uz naktsguļu. Zem kokiem liesmoja ugunskuri. Kāds virsaitis, acīmredzot pēc sava stāvokļa līdzīgs Kaikumu, cienīgiem soļiem piegāja klāt un paberzēja savu degunu pret Kaikumu degunu, tas ir, apsveica viņu ar draudzīgo šongi sveicienu. Gūstekņus maori atkal novietoja nometnes vidū un modri sargāja visu nakti.
Nākamajā rītā atsākās tas pats apnicīgais brauciens augšup pa Vai- katu. No sīkajām pietekām upē iebrauca vēl citas laivas. Tajās bija apmēram sešdesmit karavīru, acīmredzot pēdējās sacelšanās dalībnieki, kas, vairāk vai mazāk cietuši no angļu lodēm, tagad atgriezās kalnu apgabalos. Laiku pa laikam laivās, kas brauca virknē cita aiz citas, atskanēja dziedāšana. Kāds iezemietis uzsāka noslēpumaino «Pihe», nacionālo himnu, kas aicināja maorus uz neatkarības karu:
— Papa ra ti vati tidi I dunga nei…
Spēcīgā un skanīgā dziedātāja balss atbalsojās kalnos, un pēc katra panta visi pārējie iezemieši, sizdami sev pa krūtīm, kuras dunēja kā bungas, atkārtoja kareivīgo piedziedājumu. Tad airētāji ar jaunu spēku uzgula uz airiem, un laivas, pārvarēdamas straumi, slīdēja pa ūdens virsu.
Tai pašā dienā gūstekņi novēroja kādu neparastu dabas parādību. Ap pulksten četriem pēc pusdienas virsaiša stingrās rokas vadītā laiva, nesamazinādama ātrumu, droši ieslīdēja šaurā aizā. Straume putodama triecās pret neskaitāmām saliņām, kas bija ļoti bīstamas. Ja laiva šai Vaikatas posmā apgāztos, braucējiem nebūtu glābiņa, jo krasti nesolīja nekādu patvērumu. Ikviens, kas spertu kāju uz verdošajām krasta dūņām, neglābjami ietu bojā.
Vaikata šeit tecēja starp karstiem avotiem, kas vienmēr vilināt vilināja tūristus. Dzelzs oksīds bija nokrāsojis krasta dūņas spilgti sarkanā krāsā. Tur nevarēja atrast ne pēdas cieta tufa. Gaisu pildīja kodīga sēra dvaka. Iezemieši to panesa itin labi, toties gūstekņus mocīja smacējošie tvaiki, kas cēlās no zemes plaisām un izdalījās no pūšļiem, kuri sprāga pušu pazemes gāzu spiediena ietekmē. Nāsīm bija grūti paciest šos izgarojumus, taču acis iespaidīgo skatu varēja vienīgi apbrīnot.
Laivas ienira biezā tvaiku mākonī. Zilbīgi baltas grīstes kāpa augšup, veidodamas virs upes miglas kupolu. Abos krastos darbojās simtiem gei- zeru. Vieni izvirda tvaika mutuļus, citi izšļāca veselus ūdens stabus. Iespaidīgais skats nemitīgi mainījās, itin kā mākslīgi ierīkotās strūklakas vadītu kāds apslēpts mehānisms. Ūdens un tvaiki, gaisā sajaukdamies, mirdzēja saulē visās varavīksnes krāsās.
Šai vietā Vaikata plūst pa staignu gultni, kas nemitīgi vārās pazemes uguns ietekmē. Necik tālu uz austrumiem no šejienes Rotoruas ezera krastos rēc Rotomahanas un Tetaratas karstie avoti un kūpošie ūdenskritumi, kurus redzējuši daži drosmīgi ceļotāji. Viss šis apvidus pilns ar geizeriem, krāteriem un sēravotiem. Caur tiem laužas laukā gāzu pārpalikums, kas neatrod izeju pa Tongarira un Vakari krāteriem, vienīgajiem Jaunzēlandes darbīgajiem vulkāniem.
Veselas divas jūdzes iezemiešu laivas brauca zem izgarojumu velvēm, starp karstajiem mutuļiem, kas vēlās pa ūdens virsu. Pēc tam sēra dūmi izklīda, un svaiga gaisa strāvas beidzot ļāva gūstekņiem atvilkt elpu. Sēravotu apvidus palika aiz muguras.