Līdz dienas beigām, iezemiešiem sparīgi airējot, laivas pārvarēja vēl Hipapatuas un Tamateas krāces. Vakarā Kaikumu apmetās uz naktsguļu simt jūdzes no Vaipas un Vaikatas sateces. Upe, kas līdz šim bija tecējusi uz austrumiem, tagad pagriezās uz dienvidiem, tuvodamās Taupo ezeram.
Nākamajā dienā upes labajā krastā gūstekņi ieraudzīja kādu kalnu. Ielūkojoties kartē, Zaks Paganels konstatēja, ka tas ir Taubara kalns, kas paceļas trīs tūkstoši pēdu augstumā.
Ap dienas vidu laivu virtene, upei paplašinoties, iebrauca Taupo ezerā, un iezemieši jūsmīgi sveica drānas gabalu, kas plīvoja uz kādas būdas jumta. Tas bija maoru nacionālais karogs.
XII nodaļa
TAUPO EZERS
Jau aizvēsturiskos laikos Ziemeļsalas centrā, lavai iebrūkot, bija radies milzīgs, divdesmit piecas jūdzes garš un divdesmit jūdzes plats bezdibenis. So milzīgo iedobi piepildīja ūdens no tuvējiem kalniem. Iegruvums pārvērtās par ezeru, turklāt par bezdibenīgu ezeru, jo neviena lote līdz šim nav sasniegusi tā dibenu.
Tāds ir šis neparastais Taupo ezers, kurš atrodas tūkstoš divi simti piecdesmit pēdas virs jūras līmeņa un kuru iekļauj četri simti tuāzes augsti kalni. Rietumos paceļas milzīgas klintis ar smailām virsotnēm, ziemeļos- zilgmo ar sīkmežu apauguši kalni, austrumos pa platu, smilšainu liedagu aizvijas ceļš, izlikts ar pumeka akmeņiem, kas spīd cauri krūmu lapotnei, dienvidos priekšplānā ir mežs, aiz kura paceļas konusveida vulkānu virsotnes. Majestātiskā kalnu ainava apņem plašo ūdens klaju, kur vētras savā negantumā reizēm neatpaliek no okeāna cikloniem.
Viss šis apgabals vārās un mutuļo kā milzu katls, kas uzlikts uz pazemes uguns pavarda. Zeme dreb. Tās garoza pārplīst gluži kā cepeškrāsnī" pārāk uzrūgušam pīrāgam, no dziļajām plaisām laužas laukā karsti tvaiki. Sī plakankalne, bez šaubām, iegrūtu kvēlojošā pazemes ēzē, ja sakrājušies tvaiki nerastu izeju divpadsmit jūdzes tālāk caur Tongarira vulkāna krāteriem.
Šis dūmu un uguns apņemtais vulkāns, kas slienas pāri sīkākiem krāteriem, labi saredzams no ziemeļu krasta. Tongarirs, šķiet, pieder pie kādas diezgan komplicētas orogrāfiskas sistēmas. Aiz tā līdzenuma vidū vientuļi paceļas Ruapeha vulkāns, kura koniskā smaile tinas mākoņos deviņi tūkstoši pēdu augstumā. Neviens mirstīgais vēl nav uzkāpis tā nepieejamā virsotnē, neviena cilvēka skatiens vēl nav ielūkojies tā krātera dziļumā. Turpretī pieejamākās Tongarira virsotnes divdesmit gadu laikā izmērītas trīs reizes. To izdarījuši Bidvils, Deisons un gluži nesen Hohšteters.
Šos vulkānus apvij leģendas, un jebkuros citos apstākļos Paganels tūdaļ pavēstītu tās saviem ceļabiedriem. Viņš būtu pastāstījis par ķildu,, kas sievietes dēļ izcēlusies starp kaimiņiem un labiem draugiem Tonga- riru un Taranaki. Būdams karstgalvis kā visi vulkāni, Tongarirs zaudējis savaldīšanos un iesitis Taranaki. Piekauts un pazemots Taranaki bēdzis prom pa Vangani ieleju, pa ceļam nomezdams divus kalnus. Beidzot viņš sasniedzis jūras krastu, kur tagad stāv vientuļš, pārdēvējies par Egmonta- kalnu.
Taču Paganelam nebija ne mazākās vēlēšanās stāstīt, nedz arī viņa draugiem klausīties. Viņi klusēdami vēroja Taupo ezera ziemeļaustrumu krastu, kurp viņus bija aizvedis nepielūdzamais liktenis. Mācītāja Greisa dibinātā Pukavas misija ezera rietumu krastā vairs nepastāvēja. Karš misionāru bija aizdzinis tālu prom no sacelšanās centra. Gūstekņi bija pamesti atriebības alkstošo maoru žēlastībai tieši tai mežonīgajā salas daļā, kur kristietība nebija laidusi nekādas saknes.
Kaikumu laiva, atstājusi Vaikatas ūdeņus, šķērsoja mazu līcīti, apbrauca apkārt smailam zemesragam un piestāja ezera austrumu krastā trīssimt tuāzes augstā Manga kalna pakājē. Šeit pletās Jaunzēlandes linu — formiuma lauki. Iezemieši šo kultūraugu sauc par harakeke. Šai vērtīgajā augā nav nekā tāda, ko nevarētu izmantot. Tā ziedi dod lielisku medu. Stiebri izdala lipīgu vielu, kas aizstāj vasku un cieti. Vēl daudzvei- dīgāk izmantojamas formiuma lapas. Svaigā veidā tās aizvieto papīru, bet izkaltētas pārvēršas par lielisku posu. No sagrieztām lapām iezemieši vij virves un pin tīklus, no šķiedrās sasukātām un savērptām — auž segas un mašas, apmetņus un gurnautus. No sarkanā vai melnā krāsā nokrāsota auduma tiek darināti viselegantākie tērpi.
Vērtīgāis formiums Jaunzēlandes salās sastopams itin visur — gan jūras piekrastē, gan upju un ezeru krastos. Taupo ezera krastā pletās veseli formiuma lauki. Tā sarkanbrūnie ziedi, kas līdzīgi agaves ziediem, raudzījās ārā no zaļas biežņas, ko veidoja garas, asmeņiem līdzīgas lapas. Virs formiuma laukiem bariem lidinājās skaistie nektārputni, mielodamies ar ziedu medaino sulu.
Ezerā plunčojās acīmredzot pieradinātas melnspalvainas pīles ar pelēkiem un zaļiem lāsumiem.
Kādu ceturtdaļjūdzi tālāk uz stāvas klints atradās pahs — maoru cietoksnis. Karavīri turp veda krastā izsēdinātos gūstekņus, nesasaistījuši viņiem nedz rokas, nedz kājas. Taka sākumā vijās caur formiuma laukiem, garām krāšņiem kaiketeas kokiem ar tvirtām lapām un sarkanām ogām, Austrālijas dracēnām, kuras iezemieši sauc par ti un kuru galotnes atgādina kāpostpalmas, garām huiusiem, no kuriem iegūst melnu krāsu audumu krāsošanai. Iezemiešiem tuvojoties, gaisā pacēlās lieli baloži ar metāliski spožām spalvām, pelnupelēkas pundurvistiņas un vesels mākonis sarkancekulainu strazdu.
Apmetuši palielu līkumu, Glenervens, lēdija Helēna, Mērija Granta un viņu ceļabiedri iegāja pahā.
Cietoksni apņēma trīs nocietinājumu gredzeni: vispirms pamatīga, piecpadsmit pēdas augsta sēta, aiz tās vēl viena mietu rinda un tad šau- jamlūkām izrobots kārklu žogs, kura iekšpusē atradās maoru celtnes — apmēram četrdesmit simetriski izvietotas būdas.