— Tādas šeit nav atrodamas, kundze, — Paganels atbildēja.
— Un strauti?
— Arī tādu šeit nav.
— Kaut kādām.ūdens straumītēm taču jābūt?
— Nav itin nekādu.
— Tādā gadījumā jūs varēsit pievērsties mežiem, — majors ierosināja.
— Lai būtu meži, ir vajadzīgi koki, bet koku šeit nav.
— Cik brīnišķīga zeme! — majors secināja.
— Neskumstiet, dārgais Paganel, — Glenervens sacīja, — jums taču paliek vēl kalni.
— Ak, milord, šie kalni nav nedz augsti, nedz interesanti. Turklāt tie jau izpētīti.
— Izpētīti? — Glenervens pārjautāja.
— Jā, man, kā vienmēr, nelaimējas. Tur, Kanāriju salās, visu bija padarījis Humbolts, bet šeit aizsteidzies priekšā ģeologs Šarls Senklērs- Devils!
— Vai tas var būt?
— Diemžēl tā tas ir, — Paganels skumīgi atbildēja. — šis zinātnieks, atradās uz franču korvetes «Drosmīgā», kad tā stāvēja pie Zaļā Raga salam. Viņš uzkāpa visinteresantākajā šīs salu grupas virsotnē — Fogu salas vulkānā. Ko lai es sadaru pēc viņa?
— Skumji, — lēdija Helēna sacīja. — Ko jūs domājat tagad iesākt,. Paganela kungs?
Paganels brīdi klusēja.
— Patiesi, — Glenervens ierunājās, — būtu bijis prātīgāk izkāpt Madeirā, lai arī tur vairs nav vīna.
Ģeogrāfijas biedrības zinātniskais sekretārs joprojām klusēja.
— Jūsu vietā es nogaidītu, — majors sacīja tādā balsī, itin kā teiktu: «Jūsu vietā es negaidītu.»
— Dārgais Glenerven, — Paganels beidzot atsāka, — kur paredzēta jūsu nākamā pietura?
— Tagad tikai Konsepsjonā..
— Sasodīts! Jūs aizvilināt mani arvien tālāk no Indijas.
— Gluži otrādi: tiklīdz mēs apbrauksim apkārt Hornas ragam, jūs sāksit tai tuvoties.
— Par to es šaubos.
— Turklāt, — Glenervens nopietni turpināja, — vai nav vienalga, kādā Indija jūs nokļūsit — Austrumindijā vai Rietumindijā?
— Vienalga! 1
— Tiklab Patagonijas pampu indiāņi, kā Pendžabas indieši patiesībā Indijas iedzīvotāji vien ir.
— Pie joda, milord, — Paganels iesaucās, — šāds arguments man nekad nebūtu ienācis prātā!
— Bet zelta medaļu, dārgais Paganel, var nopelnīt kurā katrā zemē. Nodarboties ar pētniecību un izdarīt atklājumus var tiklab Kordiljeros, kā Tibetas kalnos.
— Bet Jarudžangboču?
— Tā nav nekāda problēma, aizstājiet to ar Riokolorado! Arī šī lielā upe vēl maz izpētīta, un kartēs tās tecējums pārlieku atkarīgs no ģeogrāfu fantāzijas.
— To es zinu, dārgais lord, kartēs sastopamas kļūdas par vairākiem grādiem. Es nemaz nešaubos, ka Ģeogrāfijas biedrība, ja būtu to lūdzis, tikpat labprāt sūtītu mani uz Patagoniju, kā uz Indiju. Taču tas man neienāca prātā.
— Kā parasti, izklaidības dēļ.
— Tātad, Paganela kungs, jūs brauksit mums līdzi? — lēdija Helēna mīļi ievaicājās.
— Bet kas izpildīs man uzticēto uzdevumu, kundze?
— Neaizmirstiet, ka mēs brauksim caur Magelāna jūras šaurumu, — Glenervens piemetināja.
— Milord, jūs esat īsts kārdinātājs!
— Atļaujiet vēl piebilst, ka mēs iegriezīsimies Bada ostā.
— Bada osta! — francūzis aizgrābts iesaucās. — Ar šo vārdu ģeogrāfisko atklājumu hronikā saistās visspožākās lappuses!
— Neaizmirstiet arī to, Paganela kungs, — lēdija Helēna turpināja, — ka jūsu līdzdalība šai ekspedīcijā blakus Skotijas vārdam padarīs slavenu arī Francijas vārdu.
— Jā, protams!
— Ģeogrāfs mūsu ekspedīcijai būtu ļoti noderīgs, un kas var būt cildenāks par zinātni, kura kalpo cilvēcības ideāliem!
— Tie ir zelta vārdi, kundze!
— Ticiet man. Paklausiet likteņa gribai. Sekojiet mūsu piemēram. Liktenis atsūtīja mums dokumentu, un mēs devāmies ceļā. Liktenis atveda jūs uz «Dunkana», un jums šeit jāpaliek.
— Vai gribat, mīļie draugi, lai pasaku jums patiesību? — Paganels ierunājās. — Tad klausieties: jūs visi ļoti vēlaties, lai es palieku!
— Un jūs, Paganel, — jūs beidzaties vai nost aiz vēlēšanās palikt, — Glenervens attrauca.
— Sasodīts! — zinātnieks iesaucās. — Un es tik ļoti baidījos kļūt uzbāzīgs!
IX nodaļa MAGELĀNA JŪRAS Šaurums
Paganela lēmumu visi uzņēma ar patiesu prieku. Roberts tik brāzmaini metās viņam ap kaklu, ka cienījamais zinātniskais sekretārs tik tikko noturējās kājās.
— Dūšīgs puisis, — Paganels sacīja. — Es mācīšu viņam ģeogrāfiju.
Tā kā Džons Mengls solījās padarīt Robertu par jūrnieku, Glenervens — par drosmīgu vīru, majors — par aukstasinīgu zelli, lēdija Helēna — par krietnu un augstsirdīgu cilvēku, bet Mērija Granta teicās iedvest viņam pateicību pret šiem skolotājiem, tad jaunajam Grantam acīmredzot bija lemts kļūt par ideālu džentlmeni.
Ātri uzņēmis ogles, «Dunkans» atstāja šos nemīlīgos krastus. Turēdams kursu uz rietumiem, tas iekļuva Brazīlijas piekrastes straumē un 7. septembrī, spirgtam ziemeļvējam pūšot, šķērsoja ekvatoru un iebrauca Dienvidu puslodē.
Brauciens noritēja bez kādiem sarežģījumiem. Visus ekspedīcijas dalībniekus spārnoja vislabākās cerības. Izredzes atrast kapteini Grantu, šķiet, auga no dienas dienā. Jo pārliecināts par ekspedīcijas sekmēm bija «Dunkana» kapteinis. Šo ticību uzturēja galvenokārt viņa karstā vēlēšanās redzēt mis Mēriju laimīgu un apmierinātu. Pret jauno meiteni Džonam Menglam bija modusies īpaša interese, un savas jūtas viņš prata tik labi noslēpt, ka, izņemot Mēriju Grantu un viņu pašu, tās bija visiem zināmas.
Augsti mācītais ģeogrāfs ta'gad droši vien bija laimīgākais cilvēks visā Dienvidu puslodē. Augas dienas viņš pētīja kartes, izklājis tās kopkajītē uz galda. Tas bija par iemeslu mūžīgiem strīdiem ar misteru Olbinetu, kuram vajadzēja klāt galdu, šais strīdos Paganela pusē nostājās visi jahtas viesi, izņemot majoru, kuram ģeogrāfija bija vienaldzīga, it īpaši ēdienreizēs. Bez tam Paganels bija izcēlis no kapteiņa palīga lādes veselu kaudzi grāmatu, to vidū vairākus sējumus spāņu valodā, un nolēmis iemācīties Servantesa valodu, kuru uz kuģa neviens neprata. Šai valodai vajadzēja atvieglot ģeogrāfiskos pētījumus Cīles piekrastē. Tā kā lingvistisku dotību viņam netrūka, viņš cerēja tekoši runāt spāniski līdz tam laikam, kad kuģis piestās Konsepsjonas ostā. Tāpēc viņš mācījās jo aizrautīgi, nemitīgi murminādams dažnedažādus nesaprotamus vārdus.