Nomācošu iespaidu uz gūstekņiem atstāja miroņu galvas, kas rotāja otrā nocietinājumu gredzena mietus. Lēdija Helēna un Mērija Granta novērsa skatienu vairāk aiz riebuma nekā aiz bailēm. Tās bija kaujās kritušo ienaidnieka virsaišu galvas, bet pašus virsaišus uzvarētāji bija apēduši. Ģeogrāfs to redzēja pēc tukšajiem acu dobumiem.
Patiesi, uzvarēto virsaišu acis mežoņi apēd. Galva tiek apstrādāta pēc noteiktas receptes: vispirms izņem smadzenes un novelk visu epidermu, degunu nostiprina ar maziem skaliņiem un nāsis piebāž ar formiumu, muti un plakstus aizšuj, pēc tam galvu virs pavarda apdūmo trīsdesmit stundas. Sādi sagatavotas galvas saglabājas un tiek izstādītas kā uzvaru trofejas.
Bieži vien maori balzamē arī paši savu virsaišu galvas. Taču šai gadījumā acis paliek acu dobumos un raugās pasaulē. Jaunzēlandieši izrāda šos pīšļus ar lepnumu. Tos apbrīno jaunie karavīri, tie tiek godināti svinīgās ceremonijās.
Taču Kaikumu paha šaušalīgo muzeju rotāja vienīgi ienaidnieku galvas, un droši vien maoru virsaiša kolekciju bagātināja ne viena angļa galva vien ar izņemtām acīm.
Kaikumu miteklis atradās paha dziļumā starp vairākām oitām būdām, kuras acīmredzot piederēja zemākas kārtas virsaišiem. Būdas priekšā pletās laukums, kuru eiropieši droši vien sauktu par parādes laukumu. Virsaiša būda bija celta no zariem apvītiem mietiem, bet no iekšpuses izlikta ar formiuma mašām. Miteklis bija divdesmit pēdas garš, piecpadsmit pēdas plats un desmit pēdas augsts, vārdu sakot, Kaikumu dzīvoja trīs tūkstoši kubikpēdas lielā telpā. Lielāka būda zēlandiešu virsaitim nav vajadzīga.
Durvju vietu izpildīja viens vienīgs caurums, kas bija aizklāts ar biezu zāļu pinumu. Būdas jumts virs durvīm veidoja pārkāri, kurā bija padziļinājums lietusūdens uzkrāšanai. Spāru galus rotāja vairākas grieztas figūras. Varepuni jeb portāls priecēja skatienu ar kokā atveidotām lapām, simboliskām nezvēru figūrām un savdabīgiem ornamentiem, ko bija darinājis iezemiešu tēlnieka kalts.
Būdas iekšpusē cieti noblietēts klons pacēlās puspēdu virs zemes. Par guļvietām noderēja biezi niedru pinumi un sausu paparžu matrači, kurus klāja no smalkajām un lokanajām tifa lapām darinātas masas'. Būdas vidū ar akmeņiem izlikta bedre veidoja pavardu, bet caurums griestos aizvietoja dūmeni. Kad dūmi, veldamies no pavarda, bija sakrājušies pietiekamā
Glenervens un viņa ceļabiedri iegaja cietoksni.
daudzumā, tie beidzot atrada šo izeju jumtā, iepriekš pārklādami mitekļa sienas ar koši melnu lakojumu.
Blakus būdai atradās noliktavas, kurās glabājās virsaiša mantība, viņa formiuma raža, saldie kartupeļi, taro saknes, ēdamās papardes. Turpat atradās ari krāsnis, kurās uz sakarsētiem akmeņiem gatavoja dažādus ēdienus. Vēl tālāk nelielos aizgaldos mitinājās cūkas un kazas, kapteiņa
Kuka atvesto derīgo dzīvnieku nedaudzie pēcnācēji. Barību meklēdami, apkārt klaiņoja izbadējušies suņi. Kā redzams, maori daudz nerūpējās par šiem dzīvniekiem, lai gan labprāt ēda to gaļu.
Glenervens un viņa ceļabiedri vēroja šo ainu, stāvēdami pie kādas tukšas būdas un gaidīdami, kad virsaitim labpatiksies viņus atcerēties. Vesels bars vecu sievu apbēra gūstekņus lamām. Šīs harpijas ielenca viņus aizvien ciešāk, draudēja ar dūrēm, klaigāja un lādējās. Spriežot pēc dažiem angļu vārdiem, kas izlauzās pār viņu biezajām lūpām, viņas prasīja tūlītēju atriebību.
Klausoties šais brēcienos un draudos, lēdija Helēna ārēji saglabāja mieru, kāds viņas sirdī, protams, nevarēja būt. Lai nelaupītu lordam Glenervenam aukstasinību, varonīgā sieviete visiem spēkiem centās savaldīties. Nabaga Mērija Granta bija tuvu ģībonim, un Džons Mengls viņu balstīja, būdams ar mieru atdot par viņu dzīvību. Pārējie gūstekņi lamu izvirdumus vai nu uzņēma vienaldzīgi — kā majors, vai arī aizvien vairāk uzbudinājās — kā Paganels.
Gribēdams pasargāt lēdiju Helēnu no vecajām megerām, Glenervens devās tieši pie Kaikumu un, norādīdams uz ķērcošo baru, sacīja:
— Dzen viņas prom.
Maoru virsaitis uzmeta savam gūsteknim stingu skatienu, nebilzdams neviena vārda. Pēc tam ar rokas mājienu viņš pavēlēja nešpetnajām sievām apklust. Glenervens pateikdamies palocīja galvu un nesteidzīgi atgriezās pie savējiem.
Tikmēr paha laukumā sapulcējās apmēram simt jaunzēlandiešu: gan veči, gan vīri spēka gados, gan jaunekļi. Dažs drūmi, bet mierīgi gaidīja Kaikumu pavēles, cits kā apmāts nodevās skaudrām sāpēm, apraudādams pēdējās kaujās kritušos radus vai draugus.
No visiem virsaišiem, kas bija atsaukušies uz Viljama Tompsona aicinājumu, vienīgi Kaikumu atgriezās Taupo ezera krastos un pirmais pavēstīja savai ciltij par sacelšanās sagrāvi, par Vaikatas lejteces līdzenumos zaudēto kauju. No divi simti karavīriem, kas viņa vadībā bija devušies aizstāvēt dzimto zemi, mājās pārnāca tikai piecdesmit. Tiesa, daži bija nokļuvuši iebrucēju gūstā, bet cik daudzi palika guļam kaujas laukā, un viņiem vairs nekad nebija lemts redzēt savu senču zemi!
Tas arī bija cēlonis dziļajam izmisumam, kas pārņēma cilti pēc Kaikumu atgriešanās. Neviens vēl nekā nezināja par pēdējo sakāvi, un drausmā vēsts pārsteidza visus kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
Dvēseles sāpes mežoņiem vienmēr izpaužas fiziskās darbībās. Arī tagad kritušo karavīru radi un draugi, īpaši sievietes, plosīja seju un plecus ar asiem gliemežvākiem. Asinis plūda straumēm, sajaukdamās ar asarām. Jo lielākas bēdas, jo dziļākām vajadzēja būt brūcēm. Briesmīgi bija uzlūkot šis asinīm noplūdušās, bēdu satracinātās zēlandietes.
Iezemiešu izmisumu vairoja vēl kāds cits — viņu uztverē gaužām svarīgs apstāklis. Viņu apraudātie radinieki un draugi bija ne vien miruši, bet viņu kauli neatdusēsies ģimenes kapā. Pēc maoru ticējumiem, šie pīšļi nepieciešami aizkapa dzīvei. Zēlandieši novfeto udupā, tas ir, «slavas namā», nevis trūdošo miesu, bet kaulus, kurus pirms tam rūpīgi savāc, notīra, nokasa, nopulē un pat nolako. Kapus viņi izrotā ar koka statujām, uz kurām precīzi atveidots aizgājēja tetovējums. Tagad kapu vietas paliks tukšas, bēru ceremonijas nenotiks un kritušo kauli, savvaļas suņu apgrauzti, balos kaujas laukā.