Tāpēc sāpes nevaldāmi lauzās uz āru. Sievu draudiem pievienojās vīriešu lāsti. Atskanēja lamuvārdi, žesti kļuva aizvien draudīgāki. Kliedzieniem kuru katru brīdi varēja sekot vārdarbība.
Kaikumu, acīmredzot baidīdamies, ka nespēs savaldīt savas cilts fanātiķus, pavēlēja aizvest gūstekņus uz svētnīcu, kas atradās paha pretējā galā uz stāva pakalna. Būda pieslējās simt pēdas augstai klints kraujai. Sai svētnīcā iezemiešu priesteri jeb ariki mācīja zēlandiešiem pazīt dievu trijās personās: dievu tēvu, dievu dēlu un dievu putnu jeb svēto garu. Sai plašajā un slēgtajā būdā atradās svētā barība, ko Mauirangarangi ēd ar savu priesteru muti.
Seit, juzdamies kaut uz brīdi paglābti no iezemiešu dusmām, gūstekņi atlaidās uz formiuma paklājiem. Lēdija Helēna, kuras garīgie un fiziskie spēki bija izsīkuši, ieslīga vīra rokās.
Glenervens piekļāva viņu pie krūtīm un sacīja:
— Saņemies, mīļā Helēna, dievs mūs neatstās!
Tiklīdz gūstekņi bija ieslēgti svētnīcā, Roberts, uzkāpis Vilsonam uz pleciem, izbāza galvu pa spraugu starp jumtu un sienu, uz kuras karājās amuleti. No šejienes bija pārskatāms viss cietoksnis līdz pat Kaikumu būdai.
— Viņi sapulcējušies apkārt virsaitim, — zēns čukstēja. — Viņi vicina rokas … Viņi auro … Kaikumu grib ko sacīt…
Roberts uz brīdi apklusa, pēc tam atkal turpināja:
— Kaikumu runā … Mežoņi nomierinās … Viņi klausās …
— Acīmredzot virsaitis ieinteresēts mūs aizstāvēt, — majors sacīja. — Viņš grib apmainīt mūs pret savas cilts virsaišiem. Bet vai karavīri tam piekritīs?
—i Viņi paklausa virsaitim… — Roberts atkal ierunājās. — Viņi izklīst… Daži atgriežas savās būdās … Citi atstāj cietoksni…
— Patiešām?! — majors iesaucās.
— Jā, mister Makneb, — Roberts atbildēja. — Kopā ar Kaikumu palikuši vienīgi karavīri, kas brauca viņa laivā . . . Daži no viņiem nāk uz. mūsu būdu …
— Kāp zemē, Robert, •— Glenervens sacīja.
Sai brīdi lēdija Helēna piecēlās un satvēra vīra rokas.
— Edvard, — viņa apņēmīgi sacīja, — nedz Mērija Granta, nedz. es nedrīkstam nonākt dzīvas šo mežoņu rokās!
Teikdama šos vārdus, viņa sniedza Glenervenam pielādētu revolveri,
— Ierocis! — lords iesaucās, un viņa acis iemirdzējās.
— Jā! Maori nepārmeklē savas gūsteknes. Taču šis ierocis, Edvard, domāts nevis viņiem, bet gan mums! …
— Paslēpiet revolveri, Glenerven, — Maknebs steidzīgi sacīja. — Vēl: nav pienācis laiks.
Revolveris nozuda lorda svārku kabatā. Maša, ar kuru bija aizklāta ieeja būdā, pacēlās. Svētnīcā ienāca kāds iezemietis.
Viņš pamāja, lai gūstekņi viņam seko. Glenervens ar biedriem ciešā pulciņā izgāja cauri paham un apstājās Kaikumu priekšā.
Ap virsaiti bija sapulcējušies viņa cilts izcilākie karavīri. Viņu vidū bija arī virsaitis, kura piroga piebiedrojās Kaikumu laivai pie Pohaivenas ietekas Vaikatā. Tas bija spēcīgs, gadus četrdesmit vecs vīrs ar niknu un nežēlīgu sejas izteiksmi. Viņu sauca Karatete, kas zēlandiešu valodā nozīmē «Ātrsirdis». Smalkais un sarežģītais tetovējums liecināja, ka virsaitis Karatete ieņem ciltī augstu stāvokli, pats Kaikumu parādīja viņam zināmu godu. Taču vērīga acs pamanīja, ka abu virsaišu starpā nav saticības. Majors ievēroja, ka Kaikumu niknojas par autoritāti, kādu bauda Karatete. Viņi abi valdīja pār Vaikatas ciltīm, un viņiem abiem bija vienāda vara. Un, lai gan Kaikumu lūpas smaidīja, kad viņš runāja ar sev līdzīgo virsaiti, viņa acīs gruzdēja netīksme.
Kaikumu sāka iztaujāt Glenervenu.
— Vai tu esi anglis? — viņš noprasīja.
— Jā, — lords nešaubīdamies atbildēja, apzinādamies, ka šī tautība padarīs apmaiņu vieglāku.
— Un tavi biedri? — Kaikumu turpināja.
— Mani biedri tāpat ir angji. Mēs esam kuģa katastrofā cietuši ceļinieki. Turklāt, ja gribi zināt, neviens no mums karā nav piedalījies.
Roberts uzkapa Vilsonam uz pleciem.
— Tas nav svarīgi, — Karatete atcirta. — Visi angļi ir mūsu ienaidnieki. Viņi sagrābuši mūsu salu. Viņi nodedzinājuši mūsu ciematus.
— Taisnība nav viņu pusē, — Glenervens nopietni noteica. — Es nesaku to tāpēc, ka esmu tavā varā, bet tāpēc, ka es tā domāju.
vēlējis izpirkt viņa dzīvību.'Es gribētu izraut tev sirdi, es karsti vēlētos, lai tava galva un tavu biedru galvas uz visiem laikiem paliktu uzspraustas uz žoga mietiem! Taču Nuiatua teicis savu vārdu.
To sacīdams, Kaikumu, kas līdz šim bija valdījis pār sevi, trīcēja aiz niknuma, un viņa seja bija savilkta negantu dusmu grimasē.
Pēc brīža viņš savaldījies turpināja:
— Kā tu domā, vai angļi būs ar mieru atdot pret tevi mūsu Tohongu?
Glenervens vilcinājās ar atbildi, vērīgi uzlūkodams maoru virsaiti.
— Nezinu, — viņš beidzot sacīja.
— Atbildi, — Kaikumu uzstāja. — Vai tava dzīvība ir mūsu Tohongas dzīvības vērta?
— Nē, — Glenervens atbildēja. — Savā dzimtenē es neesmu nedz virsaitis, nedz priesteris.
Pārsteigts par šādu atbildi, Paganels ar dziļu izbrīnu raudzījās Gle- nervenā.
Arī Kaikumu, šķiet, bija pārsteigts.
— Tātad tu šaubies? — viņš noprasīja.
— Es nezinu, — Glenervens atkārtoja.
— Vai tas nozīmē, ka tavējie nebūs ar mieru mainīt tevi pret mūsu Tohongu?