— Mani vienu nekādā gadījumā. Mūs visus — ļoti iespējams, — Glenervens atteica.
— Mēs, maori, esam raduši mainīt galvu pret galvu, — Kaikumu sacīja.
— Piedāvā vispirms apmainīt pret savu priesteri šīs divas sievietes, — Glenervens sacīja, norādīdams uz lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu.
Lēdija Helēna dzīrās mesties pie vīra, taču majors viņu atturēja.
— Šīs dāmas, — Glenervens turpināja, goddevīgi palocīdamies pret lēdiju Helēnu un Mēriju Grantu, — savā zemē ieņem augstu stāvokli.
Virsaitis uzmeta gūsteknēm saltu skatienu. Viņa lūpas savilkās ļaunā smīnā, kas tūdaļ nozuda, un virsaitis atbildēja, tikko valdīdams dusmas:
— Tu ceri piekrāpt Kaikumu ar saviem melīgajiem vārdiem, nolādētais eiropieti! Vai tiešam tu domā, ka Kaikumu acis neprot ielūkoties cilvēku sirdīs?
Un viņš norādīja uz lēdiju Helēnu:
— Tā ir tava sieva.
— Nē! Tā ir mana sieva! — Karatete iesaucās un, atgrūdis pārējos gūstekņus, uzlika roku uz lēdijas Helēnas pleca. Sajutusi šo pieskārienu, lēdija Helēna nobālēja.
— Tabu! Tabu! — Kaikumu kliedza.
— Edvard! — nelaimīgā sieviete izmisīgi iekliedzās. Glenervens klusēdams pacēla roku. Atskanēja šāviens. Karatete saļima bez dzīvības.
Izdzirdējuši šāviena troksni, no būdām izbira iezemieši. Laukums piepildījās vienā mirklī. Simtiem roku draudīgi stiepās pretī nelaimīgajiem. Revolveris tika izrauts Glenervenam no rokām.
Kaikumu uzmeta Glenervenam dīvainu skatienu. Tad, aizsedzis ar vienu roku slepkavu, viņš pacēla otru roku, aizturēdams pūli, kas metās virsū eiropiešiem.
Virsaiša balss pārskanēja pūļa troksni.
— Tabu! Tabu! — viņš kliedza.
Izdzirdis šo vārdu, mežoņu pūlis pēkšņi apstājās Glenervena un viņa biedru priekšā, itin kā to būtu apturējis kāds pārdabisks spēks.
Pēc brīža gūstekņus aizveda atpakaļ uz svētnīcu, kas bija viņu cietums. Taču Roberta Granta un Zaķa Paganela viņu vidū nebija.
XII nodala maoru virsaiŠa bĒres
Kā Jaunzēlandē bieži mēdz būt, Kaikumu bija ne vien savas cilts virsaitis, bet arī priesteris jeb ariks, un viņam bija tiesības, izmantojot savu ciltsbrāļu māņticību, uzlikt cilvēkiem un lietām tabu — aizliegumu.
Tabu pazīst visas Polinēzijas tautas, un, tiklīdz kādam cilvēkam vai priekšmetam uzlikts tabu, tas nozīmē, ka aizliegts pieskarties šādam cilvēkam vai šādam priekšmetam. Saskaņā ar maoru reliģiju ikvienu, kurš paceļ zaimotāja roku pret to, kas izsludināts par tabu, aizkaitinātais dievs soda ar nāvi. Turklāt, ja dievs vilcinās ar atriebību, priesteris to nekavējoties izdara viņa vietā.
Virsaiši uzliek tabu, lai realizētu savus politiskos mērķus. Bieži vien tabu izmanto arī ikdienas dzīvē. Iezemietis tiek tabuēts uz vairākām dienām daudzos gadījumos: kad viņš nogriezis matus, kad viņš izcietis tetovēšanas operāciju, kad viņš taisa pirogu vai būvē māju, kad viņš guļ uz nāves gultas un, beidzot, kad viņš ir miris. Kad upēs draud aptrūkt zivju vai arī iezemieši ēd vēl negatavas saldās batātes, tad arī zivīm un batā- tēm tiek uzlikts tabu tīri saimniecisku apsvērumu dēļ. Ja virsaitis vēlas atbrīvoties no apnicīgiem viesiem, viņš tabuē savu māju. Ja virsaitim ienāk prātā monopolizēt tirdznieciskos sakarus ar kādu svešzemju kuģi, viņš nekavējoties uzliek tam tabu. Tāpat viņš var izsludināt par tabu eiropiešu tirgoni, kas viņam nav paticis, un tādējādi atņemt tam pircējus. Virsaiša aizliegums atgādina seno karaļu veto.
Ja kāds priekšmets ir tabuēts, neviens nedrīkst tam nesodīts pieskarties. Ja kādam iezemietim uzlikts tabu, viņš noteiktu laiku nedrīkst pieskarties zināmiem ēdieniem. Bagātam cilvēkam apiet šo stingro diētu pa
līdz vergi, bāzdami viņam mutē tos ēdienus, kuriem viņš nedrīkst pieskarties ar rokām. Nabadzīgs cilvēks spiests uzlasīt ēdienu ar muti un tabu dēļ pārvērsties par dzīvnieku.
Vārdu sakot, šī savdabīgā ieraža nosaka jaunzēlandiešu rīcību pat sīkumos. Tā ir nemitīga dievības iejaukšanās sabiedrības dzīvē. Tabu bauda likuma spēku, un var pat sacīt, ka, bieži lietots, tas ietver sevī visu iezemiešu likumdošanu, turklāt neapstrīdamu un nepārsūdzamu likumdošanu.
Svētnīcā ieslēgtajiem gūstekņiem uzliktais tabu bija patvaļīgs tabu, kura nolūks bija pasargāt viņus no cilts dusmām. Tiklīdz virsaitis izteica šo maģisko vārdu, Kaikumu draugi un piekritēji uzreiz apstājās un sāka aizsargāt gūstekņus.
Taču Glenervenam nebija nekādu ilūziju par likteni, kāds viņu gaidīja. Vienīgi ar dzīvību viņš varēja izpirkt virsaiša nāvi. Turklāt viņš zināja, ka mežoņi savus upurus pirms nāves ilgi spīdzina. Glenervens bija sagatavojies bargi samaksāt par savu pamatoto sašutumu, kas viņam bija licis pacelt roku pret Karateti, tomēr viņš cerēja, ka Kaikumu dusmas vērsīsies pret viņu vienu pašu.
Cik briesmīgu nakti pavadīja Glenervens un viņa biedri! Kas gan varētu attēlot viņu bailes un izmērot viņu ciešanas! Nabaga Roberts un krietnais Paganels tā arī nepārradās. Vai varēja būt kādas šaubas par viņu likteni? Viņi, protams, bija iezemiešu atriebības pirmie upuri. Jebkuras cerības bija pagaisušas pat Maknebam, kas nemaz tik viegli nekrita izmisumā. Džons Mengls, redzēdams, cik bezgala satriekta pēc brāļa nozušanas ir Mērija Granta, šķiet, bija tuvu ārprātam. Glenervens domāja par lēdijas Helēnas šaušalīgo lūgumu, par vēlēšanos mirt no viņa rokas, lai izvairītos no spīdzināšanas vai verdzības. Vai viņš atradīs sevī tik daudz spēka?
«Un Mērija, kādas gan man tiesības viņu nogalināt?» Džons domāja, sirdij vai lūstot.
Par bēgšanu nebija ko sapņot. Svētnīcas durvis apsargāja desmit līdz zobiem apbruņoti karavīri.