Pienāca 13. februāra rīts. Iezemieši nestājās nekādos sakaros ar gūstekņiem, kurus aizsargāja tabu. Svētnīcā atradās zināms daudzums produktu, taču nelaimīgie tiem tikpat kā nepieskārās. Bēdas lika aizmirst izsalkumu. Diena pagāja bez kādām pārmaiņām, bez cerībām. Acīmredzot nogalinātā virsaiša bērēm un atriebības aktam vajadzēja notikt vienlaikus.
Glenervens bija pārliecināts, ka Kaikumu atmetis domu par gūstekņu apmaiņu. Turpretī Maknebs vēl saglabāja vārgu cerību.
— Kas to lai zina, — viņš sacīja, atgādinādams Glenervenam, kādu iespaidu Karatetes nāve bija atstājusi uz virsaiti, — vai tikai Kaikumu sirds dziļumos nav jums pateicīgs?
Lai kādi bija Makneba apsvērumi, Glenervens vairs neloloja nekādas cerības. Arī nākamajā dienā nenotika nekāda gatavošanās soda izpildei. Tam bija savs iemesls.
Maori tic, ka dvēsele pēc nāves trīs dienas neatstāj mirušā miesas, un tāpēc līķis vēl trīs diennaktis paliek neapbedīts. So paražu iezemieši ievēra ļoti stingri. Tā tas bija arī šai gadījumā. Līdz 15. februārim pahs bija pilnīgi tukšs. Džons Mengls, uzkāpis Vilsonam uz pleciem, ne vienu reizi vien vēroja nocietinājumus. Tur nerādījās neviens iezemietis. Mainījās vienīgi sargkareivji, kas modri apsargāja svētnīcas durvis.
Trešajā dienā būdu durvis atvērās. Vairāki simti maoru — vīrieši, sievietes un bērni — drūmi un klusi pulcējās paha laukumā.
Kaikumu iznāca no savas būdas un galveno cilts virsaišu pavadībā uzkāpa uz dažas pēdas augsta pakalniņa nocietinājuma vidū. Iezemiešu pūlis sastājās puslokā pāris tuāžu aiz viņiem. Visi sapulcējušies joprojām drūmi klusēja.
Paklausot Kaikumu mājienam, viens no karavīriem devās uz svētnīcu.
— Neaizmirsti solījumu, — lēdija Helēna atgādināja vīram.
Glenervens piekļāva sievu pie krūtīm. Sai brīdī Mērija Granta piegāja
pie Džona Mengla.
— Lords un lēdija Glenerveni ir tais domās, — viņa sacīja, — ja vīrs drīkst nonāvēt savu sievu, lai pasargātu viņu no neizbēgama kauna, tad arī līgavainis tādos pašos apstākļos drīkst nonāvēt savu līgavu. Džon, šais pēdējos dzīves mirkļos varu jums jautāt: vai jūsu sirds slepenākajā stūrītī jau sen neesmu jūsu līgava? Vai es varu paļauties uz jums tāpat kā lēdija Helēna uz lordu Glenervenu?
— Mērija! — jaunais kapteinis, pagalam samulsis, iesaucās. — Mīļā Mērija!
Viņš nepaguva vairāk neko pateikt. Durvju aizkars pacēlās, un maoru karavīrs aizveda gūstekņus pie Kaikumu. Abas sievietes bija samierinājušās ar likteni. Vīrieši apslēpa satraukumu aiz ārēja miera, kas liecināja par pārcilvēcisku gribasspēku.
Gūstekņi nostājās zēlandiēšu virsaiša priekšā. Uz spriedumu nebija ilgi jāgaida.
— Vai tu nokāvi Karateti? — virsaitis noprasīja Glenervenam.
— Es viņu nokāvu, — lords atbildēja.
— Rīt, saulei lecot, tu mirsi.
— Viens? — Glenervens jautāja, sirdij satraukti dauzoties.
— Ai, ka tikai mūsu Tohongas dzīvība nebūtu dārgāka par jūsējām! — Kaikumu iesaucās, un viņa acīs pavīdēja ļauna nožēla.
Sai brīdī iezemiešu pūlis sakustējās. Glenervens pārlaida visapkārt žiglu skatienu. Drīz vien pūlis pašķīrās, un priekšā iznāca sviedriem no- plūdis, pagalam noguris karavīrs.
Kaikumu tūdaļ uzrunāja viņu angliski, acīmredzot lai sarunu saprastu arī gūstekņi:
— Vai tu nāc no pakeku nometnes?
— Jā, — maors atbildēja.
— Vai tu redzēji gūstekni, mūsu Tohongu?
— Redzēju.
— Vai viņš ir dzīvs?
— Viņš ir miris. Angļi viņu nošāva!
Glenervena un viņa biedru liktenis bija izšķirts.
— Visi, — Kaikumu iekliedzās, — jūs visi mirsit rīt, saulei lecot!
Tātad visus nelaimīgos piemeklēs vienāds sods. Lēdija Helēna un Mērija Granta pacēla pret debesīm bezgalīgas pateicības pilnas acis.
Gūstekņus"neaizveda atpakaļ uz svētnīcu. Šodien viņiem vajadzēja noskatīties virsaiša bērēs un ar tām saistītajās asiņainajās ceremonijās. Iezemiešu karavīri paveda gūstekņus dažus soļus sānis zem milzīga kūdi koka. Sardze palika turpat, nenolaizdama'no eiropiešiem acu. Pārējie maori, nodevušies bērēm atbilstošām sērām, šķiet, aizmirsa par viņiem.
Kopš Karatetes nāves bija pagājušas-trīs noteiktās dienas. Dvēsele.bija galīgi pametusi aizgājēja mirstīgās atliekas. Bēru ceremonija sākās.
Virsaiša līķi atnesa un nolika uz pakalniņa cietokšņa vidū. Mironis bija ietērpts greznās drānās un pārklāts ar lielisku formiuma segu. Spalvām rotātajā galvā bija uzlikts zaļu lapu vainags. Aizgājēja seja, rokas un krūtis bija ieziestas ar eļļu, un nevarēja just nekādu trūdu smaku.
Karatetes radinieki un draugi pienāca pie pakalniņa, un pēkšņi itin kā pēc diriģenta zižļa mājiena atskanēja grandiozs raudu, vaimanu un gaudu koncerts. Bēru dziesmas plūda gurdi un žēlabaini. Aizgājēja draugi sita sev pa galvu, bet viņa radinieces plēsa ar nagiem seju, liedamas vairāk asiņu nekā asaru. Nelaimīgās sievietes cītīgi izpildīja savu mežonīgo pienākumu. Taču ar šiem bēdu izpaudumiem vēl nepietika, lai nomierinātu aizgājēja dvēseli un lai virsaiša dusmas nenāktu pār viņa ciltsbrāļiem. Nevarēdami savu virsaiti atdzīvināt, karavīri centās darīt visu, lai aizgājējam viņā saulē nebūtu jāskumst pēc šās zemes labumiem. Tāpēc Karatetes sieva nedrīkstēja pamest savu laulāto draugu vienu pašu kapā. Arī pati nelaimīgā sieviete nebūtu ar mieru dzīvot ilgāk par vīru. Tāds bija paradums un mirušo virsaišu sievu pienākums. Jaunzēlandes vēsture pazīst daudzus šādas ziedošanās gadījumus.
Parādījās Karatetes sieva. Viņa bija vēl jauna. Viņas izpūrušiē mati krita pār pleciem. Viņas vaimanas un kliedzieni kāpa pret debesīm. Brīžam ieskanējās neskaidri vārdi, žēlabas un aprauti teikumi, kuros viņa slavināja aizgājēja tikumus. Neremdināmu bēdu pārņemta, viņa saļima pie pakalniņa, dauzīdama galvu pret zemi.