Šai brīdī pie viņas pienāca Kaikumu ar vāli rokā. Nelaimīgā pēkšņi piecēlās, taču briesmīgs vāles belziens notrieca viņu atpakaļ zemē. Viņa nokrita kā zibens ķerta.
Tūdaļ atskanēja šaušalīgi kliedzieni. Simtiem roku draudīgi pastiepās pretī gūstekņiem, kurus bija satriecis šis briesmīgais skats. Tomēr neviens neizkustējās no vietas, jo bēru ceremonija vēl nebija beigusies.
Karatetes sieva devās līdzi vīram kapā. Divi līķi tagad gulēja viens otram blakus. Taču aizkapa dzīvē aizgājējam ar uzticīgo sievu vien nepietika. Kas apkalpos abus Nuiatuas valstībā, ja viņiem līdzi uz aizsauli nesekos vergi?
Seši nelaimīgi vergi tika atvesti un nostādīti pie savu saimnieku līķiem. Tie bija kalpi, kas saskaņā ar nežēlīgajiem kara likumiem bija kļuvuši par vergiem. Virsaitim dzīvam esot, viņi bija nolemti visdrūmākajam liktenim, viņiem vajadzēja paciest tūkstošiem pārestību, visnežēlīgāko apiešanos, jādzīvo pusbadā, bez kurnēšanas jāstrādā smagākie darbi kā lopiem, un tagad saskaņā ar maoru ticību šis smagais jūgs viņiem būs jāturpina arī mūžībā.
Nelaimīgie vergi, šķiet, bija samierinājušies ar likteni. Viņus tas nepārsteidza. Šādu galu viņi jau sen bija paredzējuši. Viņu nesasaistītās rokas liecināja, ka nāvei nolemtie negrasās pretoties.
Turklāt tā bija ātra nāve, ilgas mocības vergiem nebija lemtas. Tās bija pataupītas tiem, kuri bija vainīgi virsaiša nāvē, kuri stāvēja divdesmit soļu attālumā un novērsās no pretīgā skata, kam vajadzēja kļūt aizvien šaušalīgākam.
Seši spēcīgi karavīri ar vāles sitieniem noguldīja savus upurus zemē, kur tie palika guļam asins lāmās.
Tas bija signāls pretīgam kanibālisma skatam.
Tabu, kas sargāja saimnieku līķus, uz viņu vergiem neattiecās. Vergu līķi bija cilts īpašums. Tās ir nodevas aizgājēja apraudātājiem. Tiklīdz upurēšana bija beigusies, viss iezemiešu bars, virsaiši, karavīri, veči, sievietes, bērni, visi bez kārtas un vecuma izšķirības, dzīvnieciskas alkatības
Abus līķus uzlika uz nestuvēm.
pārņemti, uzklupa upuru nedzīvajām miesām. Ātrāk, nekā visnaskākā spalva to spētu aprakstīt, vēl kūpošās miesas tika saplosītas un sadalītas nevis gabalos, bet sīkos krikumos. Ikviens no divi simti maoriem, kas piedalījās šai upurēšanā, alka iegūt savu daļu cilvēka gaļas. Viņi plēsās, kāvās un ķīvējās par vismazāko gabaliņu. Siltu asiņu lāses apšļāca drausmīgā mielasta dalībniekus, un visa šī atbaidošā banda, šķiet, murdēja sar- ;anā lietū. Ar tādu plēsonīgu negantību, šķiet, spēja plosīt savu upuri lēnīgi tīģeris. Tas varēja būt cirks, kur plēsīgi zvēri aprij savus dresētā- us. Pēc tam kādās divdesmit vietās iedegās ugunskuri — un gaisā uzvir- noja ceptas gaļas svilums. Ja nebijis skaļā dzīru trokšņa un mežonīgo rē- :ienu, kas izlauzās no dzīrotāju rīklēm, gūstekņi droši vien būtu dzirdējuši, ;ā cilvēkēdāju zobos krakšķ viņu upuru kauli.
Glenervens un viņa biedri, kam aiz riebuma vai elpa rāvās ciet, mēģi- īāja noslēpt sieviešu acīm šo pretīgo skatu. Viņi skaidri apzinājās, kādas nokas viņus sagaida rit, saulei lecot, un kādas briesmīgas ciešanas vi- īiem vēl vajadzēs izturēt pirms nāves. Aiz šausmām viņi nejaudāja izteikt īe vārda.
Pēc dzīrēm sākās bēru dejas. Parādījās sarkano piparu degvīns, kas īsiņu satracinātos mežoņus apskurbināja vēl vairāk. Viņos vairs nebija īekā cilvēciska. Viņi, šķiet, bija spējīgi aizmirst virsaiša uzlikto tabu un nesties virsū šausmās sastingušajiem gūstekņiem. Taču šai vispārējā skur- >ulī Kaikumu saglabāja skaidru prātu. Sasniegusi kulmināciju, asiņainā jrģija apmēram pēc stundas aprima, un bēru ceremonijas beigu daļa no- isa ierastajā kārtībā.
Karatetes un viņa sievas līķus saskaņā ar zēlandiešu paražām karavīri )iecēla sēdus, kājas un rokas salieca un piespieda pie vēdera. Bija pienācis )ridis mirušos apbedīt, taču ne jau pavisam, bet tikai līdz tam laikam, tamēr miesas satrūdēs un paliks vienīgi kauli.
Udupa jeb kapa vieta bija izraudzīta apmēram divas jūdzes no cietokšņa nelielā Maunganamu kalna virsotnē, kas paceļas ezera labajā krastā.
Turp vajadzēja nogādāt abus līķus. Iezemieši atnesa divus visai primi- ;Ivus palankīnus jeb, parastā valodā runājot, nestuves. Uz tām vairāk sēļus nekā guļus uzlika abus līķus un aptina viņiem apkārt liānas. Četri karavīri pacēla nestuves uz pleciem, un visa cilts, dziedādama bēru himnu, svinīgi sekoja aiz nestuvēm uz apbedīšanas vietu.
Joprojām modri apsargātie gūstekņi redzēja, kā bēru procesija iziet no cietokšņa. Dziedāšana un kliedzieni pamazām pieklusa.
Apmēram pusstundu bēru gājiens virzījās pa ieleju un gūstekņiem nebija saskatāms. Pēc tam procesija atkal parādījās uz līkumotas kalnu takas. No tālienes čūskveida kolonna šķita spokaina.
Cilts apstājās astoņi simti pēdas augstajā Maunganamu virsotnē, kur bija sagatavotas Karatetes kapenes.
Vienkāršam maoram būtu pieticis ar kapa bedri un kaudzi akmeņu. Turpretī varenajam un bargajam virsaitim, kas tuvākajā nākotnē droši taps iecelts dieva kārtā, cilts bija sagatavojusi viņa nopelniem atbilstošas kapenes.
Visapkārt udupai bija uzcelts mietu žogs, bet pie vaļējā kapa, kur vajadzēja atdusēties virsaiša un viņa sievas līķiem, bija ierakti ar tēliem izrotāti un sarkanu okeru nokrāsoti stabi. Aizgājēju radinieki nebija aizmirsuši, ka mirušā gars — vaidua — pārtiek no reālas barības tāpat kā miesa pasaulīgajā dzīvē. Tāpēc kapenēs blakus ieročiem un drēbēm atradās arī pārtikas krājumi.