Kapenēs bija savākts viss aizsaules dzīvei nepieciešamais. Abus laulātos draugus noguldīja vienu otram blakus un, atkal atskanot vaimanām un gaudām, apbēra ar zemi un pārklāja ar zālēm.
Pēc tam bēru gājiens mēmā klusumā devās lejup. Kopš tā brīža itin neviens nesamaksājis ar savu dzīvību nedrīkstēja kāpt Maunganamu kalnā, kas bija pasludināts par tabu tāpat kā kādreiz Tongarira kalns, kura virsotnē atdusas 1846. gada zemestrīcē bojā gājušā virsaiša pīšļi.
XIII nodaļa pĒdĒjĀs stundas
Kad saule nozuda aiz Tuhahua un Puketapu kalnu virsotnēm viņpus Taupo ezera, gūstekņus aizveda atpakaļ uz viņu cietumu. Nelaimīgie to atstās vienu vienīgu reizi, kad Vahiti kalnu grēdas galotnes iemirdzēsies pirmajos saules staros.
Bija atlikusi tikai viena nakts, lai sagatavotos nāvei. Par spīti nogurumam un pārciestajām šausmām, gūstekņi ieturēja kopīgas vakariņas.
— Mums vajadzēs daudz spēka, — Glenervens sacīja, — lai droši raudzītos nāvei acīs. Mums jāparāda šiem barbariem, kā prot mirt eiropieši.
Pēc vakariņām lēdija Helēna skaļā balsī noskaitīja lūgšanu. Pārējie noklausījās to atsegtām galvām.
Vai gan cilvēks pirms nāves var nedomāt par dievu!
Pēc tam gūstekņi apkampa cits citu.
Mērija Granta un Helēna apgūlās uz paklāja būdas kaktā. Svētīgais miegs, kas aizgaiņā prom visas raizes, drīz vien aizdarīja viņu plakstus. Noguruma un ilga bezmiega uzveiktas, viņas aizmiga, piekļāvušās viena otrai.
Paaicinājis biedrus malā, Glenervens sacīja viņiem:
— Dārgie draugi, mūsu un nabaga sieviešu dzīvības tagad ir dieva ziņā. Ja debesis būs lēmušas, ka rīt mums jāmirst, esmu pārliecināts, ka mēs mirsim kā īsti vīri, kā kristieši, kas gatavi bez bažām stāties augstās tiesas priekšā. Dievs zina, ka mūs vadījis cēls mērķis. Ja panākumu vietā mūs sagaida nāve, tad tāda ir viņa griba. Lai cik bargs būtu viņa spriedums, es nekurnu pret to. Taču mūs gaida ne vien nāve, bet arī mocības, iespējams, arī negods, un šīs divas sievietes …
Līdz šim stingrā Glenervena balss iedrebējās. Viņš apklusa, lai apvaldītu satraukumu. Pēc brīža viņš atsāka.
— Džon, — viņš uzrunāja jauno kapteini. — Tu apsolīji Mērijai to pašu, ko es apsolīju lēdijai Helēnai. Kā tu domā rīkoties?
— Manuprāt, man ir tiesības izpildīt šo solījumu, — Džons Mengls atbildēja.
— Jā, Džon, bet mums nav ieroču.
— Te būs, — Džons atbildēja, izvilkdams dunci. — Es izrāvu to Kara- tetem no rokām, kad mežonis novēlās pie jūsu kājām. Milord, tam, kas no mums ilgāk paliks dzīvs, jāizpilda lēdijas Helēnas un Mērijas Grantas vēlēšanās.
Pēc šiem vārdiem būdā iestājās dziļš klusums. Beidzot majors to pārtrauca, sacīdams:
— Draugi, pataupiet šo ārkārtējo līdzekli līdz pēdējiem mirkļiem. Es nepiederu pie tiem, kurš pasteidzas izdarīt to, kas pēc tam nav labojams.
— Es nerunāju par mums — vīriešiem, — Glenervens atbildēja. — Lai cik drausmīga būtu nāve, mēs sagaidīsim to bez bailēm. Ak, ja mēs būtu vieni paši, jau divdesmit reižu es būtu jums uzsaucis: «Draugi, mēģināsim izlauzties! Uzbruksim šiem neliešiem!» Bet kopā ar mums ir viņas! Viņas …
Džons Mengls pacēla durvju aizkaru un saskaitīja divdesmit piecus iezemiešus, kas apsargāja ieeju svētnīcā. Viņi bija sakūruši lielu ugunskuru, kas meta draudīgu blāzmu pār būdām un nocietinājumiem. Daži mežoņi bija atlaidušies guļus, citi nekustīgi stāvēja kājās, un viņu melnie silueti skaidri iezīmējās uz gaišā liesmu fona. Viņi visi modri raudzījās uz būdu, kuras apsargāšana bija viņiem uzticēta.
Mēdz teikt, ka ieslodzītajam, kas nodomājis bēgt, ir vairāk izredžu uz panākumiem nekā cietumsargam, kas viņu apsargā. Patiesi, ieslodzī-tais ir daudz vairāk ieinteresēts nekā cietumsargs. Cietumsargs var aizmirst, ka viņam jāsargā, turpretī ieslodzītais nekad neaizmirst, ka viņu apsargā. Ieslodzītais daudz vairāk domā par bēgšanu nekā cietumsargs par to, kā aizkavēt bēgšanu.
Tāpēc cietumnieki bieži vien izbēg gluži brīnumainā veidā.
Taču šoreiz gūstekņus uzraudzīja nevis vienaldzīgs cietumsargs, bet gan naids un atriebības alkas. Cietumnieki nebija sasieti tikai tāpēc, ka saites bija liekas, jo vienīgo izeju no svētnīcas apsargāja divdesmit pieci vīri.
Pie šās celtnes cietokšņa malā varēja piekļūt vienīgi pa šauru zemes strēmeli, kas veda uz paha laukumu. Būdas sānsienas pacēlās virs stateniskām klintīm, zem kurām melnoja apmēram simt pēdu dziļš bezdibenis. Nokļūt pa šejieni lejā nebija iespējams. Nebija nekādu izredžu izlauzties arī caur dibensienu, kas piekļāvās pie milzīgas klints. Vienīgā izeja bija svētnīcas durvis un šaurā zemes strēmele, kas, gluži kā paceļamais tilts, savienoja būdu ar cietoksni, taču tur stāvēja sardzē maori. Tātad izlauzties nebija nekādas iespējas, un to atzina arī Glenervens, vai divdesmito reizi izpētījis cietuma sienas.
Baismās nakts stundas aizritēja cita pēc citas. Kalnus tina bieza tumsa. Pie debesīm nespīdēja nedz mēness, nedz zvaigznes. Pāri cietoksnim reizēm pārskrēja vēja brāzmas. Nočīkstēja būdas sienas. Vējš brīžam uzpūta gaišāku iezemiešu ugunskuru, un liesmu atspīdumi noplaiksnīja svētnīcas iekšienē. Gaisma uz brīdi apspīdēja gūstekņus. Nelaimīgie bija iegrimuši pirmsnāves domās. Būdā valdīja nāves klusums.
Apmēram ap pulksten četriem rītā majora uzmanību piesaistīja tikko sadzirdams troksnis, kas, šķiet, nāca no dibensienas, kura balstījās pret klinti. Sākumā Maknebs nelikās par to ne zinis, taču, kad troksnis nemitējās, viņš ieklausījās, bet vēlāk ieinteresēts pat pieplaka ar ausi pie zemes, lai varētu labāk sadzirdēt. Viņam likās — aiz sienas kāds skrāpējas vai rok zemi.