Pārliecinājies, ka dzirde viņu neviļ, majors klusi piegāja pie Glenervena un Džona Mengla un, iztraucējis viņus no mokošajām domām, aizveda abus būdas dziļumā.
— Klausieties, — viņš čukstēja, rādīdams, ka vajag pieliekties.
Skrāpēšanās kļuva aizvien dzirdamāka. Varēja skaidri saklausīt, kā,
saskardamies ar kādu priekšmetu, čirkst un veļas lejup akmentiņi.
— Droši vien kāds zvērs rosās savā alā, — Džons Mengls minēja.
Glenervens piesita pie pieres.
— Ko var zināt, — viņš sacīja. — Ja nu tas ir cilvēks?
— Cilvēks vai zvērs, — majors atbildēja, — bet es pratīšu to izmantot.
Pienāca klāt Vilsons un Olbinets, un viņi visi sāka rakties zem sienas.
Džons ar dunci, citi ar izkašņātiem akmeņiem vai tāpat ar nagiem. Tikmēr Milredijs, nogūlies zemē, pa durvju aizkara spraugu uzmanīja iezemiešus.
Nekustīgi sēdēdami vai stāvēdami ap ugunskuru, mežoņi pat nenojauta, kas notiek divdesmit soļu attālumā no viņiem.
Zemes virskārta, zem kuras atradās silīcija tufs, bija irdena. Tāpēc, lai gan trūka darbarīku, pārākums ātri kļuva dziļāks. Drīz bija pilnīgi skaidrs, ka cietokšņa ārpusē kāds cilvēks vai vairāki cilvēki rok pazemes eju uz svētnīcu. Kāpēc viņi to dara? Vai viņi zina, ka šeit atrodas gūstekņi, vai arī viņu rīcību nosaka kādas citas intereses?
Gūstekņi sāka rakt vēl sparīgāk. Viņu pirksti asiņoja, bet viņi tikai raka un raka. Pēc pusstundas jau bija izrakts apmēram pustuāzi dziļš dobums. Pēc trokšņa, kas kļuva aizvien labāk dzirdams, bija skaidrs, ka gūstekņus no ejas racējiem vairs šķir tikai plāna zemes kārta.
Pagāja vēl dažas minūtes, un majors pēkšņi atrāva roku, ko bija ievainojis kāds ass priekšmets. Viņš tik tikko savaldījās neiekliedzies.
Džons Mengls ar dunča asmeni pasita sāņus nazi, kas spraucās laukā no zemes, un saķēra kādu roku.
Tā bija vai nu sievietes, vai bērna roka, eiropieša roka!
Ne viena, ne otra puse nebilda ne vārda. Acīmredzot abas puses bija ieinteresētas saglabāt klusumu.
— Tas taču Roberts! — Glenervens čukstēja.
Lai cik klusi viņš izrunāja šo vārdu, Mērija Granta, kuru rosība būdā bija pamodinājusi, tūdaļ klusi piesteidzās pie Glenervena, notupās viņam blakus un, satvērusi zemēm notašķīto roku, pārklāja to skūpstiem.
— Tu! Tu! — jaunā meitene čukstēja. Kā lai viņa nebūtu pazinusi šo roku! — Tas esi tu, mans Robert!
— Jā, mīļā māsiņ, — Roberts atbildēja. — Es esmu šeit, lai izglābtu jūs visus. Tikai klusāk!
— Dūšīgs zēns! — Glenervens noteica.
— Uzmaniet mežoņus būdas priekšā! — Roberts atkal ierunājās.
Milredijs, kas, zēnam ierodoties, bija uz mirkli atgājis no durvīm, atkal
ieņēma novērošanas posteni.
— Viss kārtībā, — viņš paziņoja. — Sardzē stāv tikai četri karavīri. Pārējie guļ saldā miegā.
— Drošāk! — Vilsons iesaucās.
Eja vienā mirklī tika paplašināta, un Roberts no māsas apkampieniem tūdaļ nokļuva lēdijas Helēnas apkampienos. Viņam ap vidu bija aptīta gara formiuma virve.
— Mīļo puisīt, mīļo puisīt, — jaunā sieviete čukstēja, — mežoņi nav tevi nogalinājuši.
— Nē, kundze, nav nogalinājuši, — Roberts atbildēja. — Pats lāgā nevaru aptvert, kā man izdevās burzmā pazust no viņu acīm. Es pārrāpos pāri sētai un divas dienas slēpos krūmos. Naktīs es klīdu apkārt. Man gribējās jūs ieraudzīt. Kamēr visa cilts bija virsaiša bērēs, es izpētīju cietoksni no tās puses, kur atrodas jūsu cietums, un redzēju, ka varēšu aizkļūt līdz jums. Kādā tukšā būdā es nočiepu šo nazi un šo virvi. Es uzrāpos augšā, turēdamies aiz zāļu ceriem un krūmu zariem. Par laimi, klintī, pret kuru balstās būda, es uzgāju kaut ko līdzīgu alai. Man vajadzēja izrakties cauri tikai dažām pēdām irdenas zemes. Un te nu es esmu.
Divdesmit sirsnīgi skūpsti bija vienīgā atbilde, ko saņēma Roberts.
— Ejam! — viņš apņēmīgi sacīja.
— Vai Paganels ir lejā? — Glenervens vaicāja.
— Paganela kungs? — zēns pārsteigts pārvaicāja.
— Jā. Vai viņš mūs gaida?
— Nē, milord. Vai tad Paganela kungs nav šeit?
— Viņa šeit nav, Robert, — Mērija Granta atbildēja.
— Kā? Tu neesi viņu redzējis? — Glenervens jautāja. — Vai jūs burzmā nesatikāties? Vai jūs neaizbēgāt kopā?
— Nē, milord, — Roberts atbildēja, satriekts par sava drauga Paganela nozušanu.
— Ejam! — majors sacīja. — Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Lai kur Paganels būtu, viņš nevar atrasties sliktākā stāvoklī kā mēs šai cietumā. Ejam!
Patiesi katrs mirklis bija dārgs. Vajadzēja pasteigties. Bēgšana nesagādātu lielas grūtības, ja tūlīt aiz ejas nesāktos turpat divdesmit pēdas augsta, gandrīz svērteniska klints siena. Pēc tam nogāze bija samērā lēzena līdz pat kalna pakājei. No šejienes bēgļi varēja ātri sasniegt tuvējās ielejas, turpretī maori, pamanījuši, ka viņu gūstekņi izbēguši, dzenoties pakaļ, būs spiesti apmest lielu līkumu, jo viņi neko nezināja par pazemes eju no svētnīcas uz kalna nogāzi.
Bēgšana sākās. Lai viss noritētu gludi, tika ievērota vislielākā piesardzība. Gūstekņi cits aiz cita izlīda cauri šaurajai ejai un nonāca alā. Džons Mengls pirms aiziešanas no būdas iznīcināja visas zemes darbu pēdas, pēc tam, iekāpis pārākumā, uzvilka tam virsū paklāju. Pazemes eja no iekšpuses vairs nebija redzama.
Tālāk vajadzēja laisties lejā pa svērtenisko krauju līdz kalna nogāzei. To nemaz nevarētu izdarīt, ja Roberts nebūtu sagādājis formiuma virvi.