Virve tika attīta vaļā. Tās vienu galu piesēja pie klints izciļņa, bet otru nolaida lejā.
Džons Mengls vispirms virvi pārbaudīja, iekāms ļāva saviem draugiem karāties šais kopā savītajās formiuma šķiedrās. Tā viņam nelikās diez cik stipra. Vajadzēja uzmanīties, jo kritiens no šāda augstuma varēja beigties ar nāvi.
— Šī virve, — viņš teica, — manuprāt, var izturēt tikai divu cilvēku smagumu. Tāpēc rīkosimies saskaņā ar šo apsvērumu. Vispirms laidīsies lejā lords un lēdija Glenerveni. Sasnieguši nogāzi, viņi trīs reizes paraustīs virvi, dodami zīmi, ka mēs varam viņiem sekot.
— Es laidīšos lejā pirmais, — Roberts ierosināja. — Es uzgāju lejā dziļu iedobi, kurā varēs paslēpties tie, kas nolaidīsies pirmie.
— Tad dodies, manu zēn, — Glenervens sacīja, paspiezdams Robertam roku.
Roberts nozuda. Pēc brīža virve sakustējās trīs reizes, vēstīdama, ka zēns laimīgi nolaidies lejā.
Tūdaļ no alas iznāca arī Glenervens un lēdija Helēna. Bija vēl dziļa tumsa, taču austrumos uz pelēcīga fona jau iezīmējās kalnu virsotnes.
Rīta dzestrums uzmundrināja jauno sievieti. Viņa sajuta spēku pieplūdumu un varēja laisties lejā pa bīstamo krauju.
Vispirms Glenervens, tad lēdija Helēna lēnām slīdēja pa virvi līdz vietai, kur sākās kalna nogāze. Pēc tam Glenervens, pieturēdams sievu, sāka atmuguriski rāpties lejup. Meklēdams atbalsta punktu, viņš centās sataustīt zāles cerus un krūmus. Tos iepriekš pārbaudījis, viņš lika uz tiem lēdijas Helēnas kājas. Pēkšņi iztraucēti, ķērkdami aizlaidās kaut kādi putni, un bēgļi nodrebēja, kad izkustināts akmens aizrībināja līdz pat kalna pakājei.
Viņi bija tikuši līdz pusnogāzei, kad pēkšņi no alas atskanēja brīdinoša balss.
— Apstājieties! — Džons Mengls čukstēja.
Glenervens, ar vienu roku pieķēries pie krūma, ar otru atbalstījis sievu, sastinga ar aizturētu elpu.
Trauksmi bija sacēlis Vilsons. Izdzirdis troksni svētnīcas priekšā, viņš atgriezās būdā un, pacēlis durvju aizkaru, vēroja maorus. Pēc viņa brīdinājuma Džons bija licis Glenervenam apstāties.
Izrādījās, ka viens no karavīriem, izdzirdis neparastu grabināšanos, piecēlās un piegāja pie svētnīcas. Stāvēdams pāris soļu no būdas, viņš klausījās, galvu piešķiebis. Šādā pozā sargs palika kādu minūti, kas Vilso- nam šķita gara kā stunda. Tad, pakratījis galvu kā cilvēks, kas kļūdījies, iezemietis atgriezās pie biedriem, paņēma žagaru klēpi un iemeta to pus- izdzisušajā ugunskurā. Uguns tūdaļ spoži uzliesmoja, apgaismodama kara-
Glenervens un lēdija Helēna laidās lejā.
vira seju, kurā vairs nebija manāmas nekādas aizdomas. Paraudzījies U2 pelēcīgo rīta blāzmu pie apvāršņa, viņš atlaidās pie ugunskura, lai sasildītu nosalušos locekļus.
— Viss kārtībā, — Vilsons noteica.
Džons signalizēja, ka Glenervens var turpināt kāpšanu.
Drīz vien Glenervens un lēdija Helēna atradās uz šauras taciņas, kui viņus gaidīja Roberts.
Atkal trīs reizes sakustējās virve, un bīstamajā ceļā šoreiz devās Džons Mengls ar Mēriju Grantu. Arī viņiem izdevās laimīgi nolaisties lejā, un viņi piebiedrojās lordam un lēdijai Glenerveniem Roberta norādītajā iedobē.
Pēc piecām minūtēm visi bēgļi, laimīgi izkļuvuši no svētnīcas, atstāja pagaidu paslēptuvi. Tiekdamies tikt prom no apdzīvotajiem ezera krastiem, viņi pa šaurārri takām devās dziļāk kalnos.
Bēgļi gāja ātrā solī, cenzdamies izvairīties no vietām, kur viņus varētu kāds ieraudzīt. Klusi kā ēnas viņi slīdēja starp krūmiem. Kurp viņi devās? Vienalga, kur, galvenais — viņi bija brīvi.
Ap pulksten pieciem sāka svīst gaisma. Mākoņu blāķi pie debesīm ieguva zilganu nokrāsu. Kalnu virsotnes izkāpa no rīta miglas. Drīz vajadzēja parādīties dienas spīdeklim, taču tagad saullēkts vairs nevēstīs, ka pienācis soda izpildīšanas bridis, bet gan atklās, ka gūstekņi ir izbēguši.
Kamēr vēl nav pienācis liktenīgais brīdis, bēgļiem vajadzēja atrasties drošībā iespējami tālāk no mežoņiem. Taču viņi' nevarēja ātri paiet, jo takas bija stāvas. Lēdiju Helēnu pieturēja vai, pareizāk sakot, gandrīz nesa lords Glenervens, bet Mērija Granta balstījās uz Džona Mengla rokas. Roberts, laimīgs, triumfējošs, bezgala priecīgs par saviem panākumiem, soļoja pa priekšu. Gājienu noslēdza abi matroži.
Vēl pusstunda — un mirdzošais dienas spīdeklis pacelsies virs apvāršņa dūmakas.
Šo pusstundu bēgļi gāja uz labu laimi, jo viņu vidū nebija Paganela, kas vestu viņus pa pareizo ceļu. Paganela prombūtne satrauca viņus un aptumšoja prieku. Tomēr bēgļi kā prazdami virzījās uz austrumiem pretī brīnumainajai rītausmai. Drīz viņi atradās jau pieci simti pēdas virs Taupo ezera līmeņa. Rīta dzestrums šeit bija īpaši jūtams. Cita pār citu augšup slējās neskaidras kalnu un pakalnu aprises. Taču Glenervens vēlējās vienīgi nozust kalnu blīvā. Gan tad redzēs, kā izkļūt no šī labirinta.
Beidzot parādījās saule, apspīdēdama bēgļus ar pirmajiem stariem.
Te pēkšņi atskanēja šaušalīga rēkoņa, izlauzdamās no simtiem rīkļu. Tā nāca no cietokšņa, kura atrašanās vietu Glenervens vairs īsti neapjauta. Turklāt biezie miglas vāli, kas klājās zem viņiem, neļāva pārredzēt ielejas.
Taču bēgļiem nebija nekādu šaubu, ka viņu nozušana ir atklāta. Vai viņiem izdosies aizbēgt no vajātājiem? Vai iezemieši viņus jau pamanījuši? Vai viņus nenodos atstātās pēdas?
Šai brīdī migla sāka celties augšup, uz mirkli ietīdama bēgļus miklā mākonī, un viņi trīssimt pēdu zem sevis ieraudzīja satracinātu iezemiešu pūli.