Bēgļi redzēja, ka ari viņi ir pamanīti. Atkal atskanēja rēkoņa, kurai pievienojās vēl suņu rejas, un visa cilts, vispirms velti izmēģinājusies uzrāpties klintī, metās no cietokšņa pa vārtiem laukā, lai dzītos pa vistaisnākajām takām pakaļ gūstekņiem, kas bija izmukuši no atriebības.
XIV nodaļa TABU KALNS
Kalna virsotne vēl slējās kādas simt pēdas augstāk. Bēgļiem bija svarīgi sasniegt šo virsotni un pāriet kalna pretējā pusē, kur maori vairs nevarētu viņus redzēt. Pēc tam viņi cerēja pa kādu kori aizkļūt līdz tuvākās kalnu grēdas galotnēm, kuras veidoja tik sarežģītu sistēmu, ka, šķiet, vienīgi nabaga pazudušais Paganels varētu tajā orientēties.
Bēgļi kāpa kalnā, cik ātri vien varēdami, jo draudīgie kliedzieni nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Iezemiešu orda jau bija sasniegusi kalna pakāji.
— Saņemieties, draugi! — Glenervens sauca, uzmundrinādams biedrus ar vārdiem un žestiem.
Nepilnās piecās minūtēs bēgļi sasniedza kalna virsotni. Šeit viņi pārlaida skatienu apkārtnei, lai apsvērtu stāvokli un izraudzītos ceļu, kas •sajauktu maoriem pēdas.
Rietumos bēgļu skatieniem pavērās Taupo ezera spogulis gleznainā kalnu ietvarā. Ziemeļos pacēlās Pirongias virsotnes, dienvidos — Tongarira dūmojošais krāteris. Austrumu pusē skatiens atdūrās pret virsotņu blīvu, kas piekļāvās lielajai Vahiti kalnu grēdai, kura stiepjas cauri visai ziemeļu salai no Kuka jūras šauruma līdz Austrumu zemesragam. Tātad vajadzēja nolaisties lejā pa kalna pretējo nogāzi un doties šaurajās aizās, no kurām, iespējams, nemaz nebija izejas.
Glenervens satraukts vērās visapkārt. Migla saules staros bija izklīdusi, un viņa skatiens varēja skaidri saredzēt pat vismazākās kalnu krokas. Nepalika nepamanīts arī neviens maoru manevrs.
Iezemieši neatradās tālāk par pieci simti pēdām, kad bēgļi sasniedza kalna virsotni.
Glenervens saprata, ka ilgāk kavēties vairs nedrīkst, lai cik noguruši viņi bija. Tūdaļ vajadzēja bēgt tālāk, jo mežoņi varēja viņus ielenkt.
— Kāpjam lejā! — Glenervens uzsauca. — Kāpjam lejā, kamēr nav nogriezts ceļš!
Taču brīdī, kad nabaga sievietes ar pēdējiem spēkiem piecēlās kājās, Maknebs apstādināja viņas, sacīdams:
— Tas nav vajadzīgs, Glenerven. Paskatieties!
Patiesi, mežoņu rīcība neizskaidrojamā kārtā bija mainījusies. Vajāšana pēkšņi tika pārtraukta. Itin kā kalna sturmēšanu pēkšņi būtu atcēlusi kāda visspēcīga pavēle. Mežoņu bars negaidīti apstājās savā skrējienā gluži kā jūras viļņi, kas atsitušies pret nesatricināmu klinti.
Visi šie asinskāres satracinātie mežoņi, sadrūzmējušies kalna pakājē, tagad auroja, žestikulēja, vicināja šautenes un cirvjus, taču negāja ne soli uz priekšu. Arī viņu suņi tikai neganti rēja un palika kā zemē iemieti.
Kas noticis? Kāda neredzama vara apstādinājusi iezemiešus? Bēgļi raudzījās, nekā nesaprazdami, baidīdamies, ka tikai neizgaistu burvība, kas pārņēmusi Kaikumu cilti.
Pēkšņi Džons Mengls iekliedzās, likdams pārējiem bēgļiem atskatīties. Viņš norādīja ar roku uz cietoksnīti, kas pacēlās pašā kalna virsotnē.
— Tās taču ir virsaiša Karatetes kapenes! — Roberts iesaucās.
— Vai tu nekļūdies, Robert? — Glenervens jautāja.
— Nē, milord, tās nudien ir kapenes, es pazīstu …
Roberts nebija alojies: kādas piecdesmit pēdas virs bēgļiem kalna galā bija redzams svaigi krāsots mietu žogs. Tagad ari Glenervens pazina zēlandiešu virsaiša kapa vietu. Laimīgā kārtā viņš bija atvedis bēgļus uz Maunganamu kalnu.
Lords un viņa ceļabiedri uzkāpa pa koniskās virsotnes nogāzi līdz kapenēm- Ieeja mietu iežogā bija aizklāta ar formiuma mašām. Glenervens jau dzīrās iet udupā iekšā, tad pēkšņi pakāpās atpakaļ.
— Tur ir mežonis! — viņš sacīja.
— Mežonis šais kapenēs? — majors vaicāja.
— Jā, Makneb.
— Nekas. Ejam tik iekšā!
Glenervens, majors, Roberts un Džons Mengls iegāja iežogā. Tur tiešām sēdēja maors, ietinies platā formiuma apmetnī. Udupā valdošā krēsla neļāva lāgā saskatīt sejas vaibstus. Maors šķita miermīlīgs, viņš bezrūpīgi savā nodabā ēda brokastis. Glenervens jau grasījās viņu uzrunāt, kad iezemietis, aizsteidzies priekšā, uzaicināja labā angļu valodā:
—• Sēdieties, dārgais lord! Brokastis jūs gaida.
Tas bija Paganels. Izdzirduši viņa balsi, bēgļi iegruva udupā un metās slavenā ģeogrāfa plašajās skavās. Paganels atradies! Tas bija tikpat kā
— Sēdieties, dārgais lord
drošs glābiņš. Visi iztaujāja ģeogrāfu, visi alka zināt, kādā veidā un kāpēc viņš nonācis Maunganamu virsotnē. Taču Glenervens ar vienu vārdu apstādināja priekšlaicīgo ziņkāri.
— Mežoņil — viņš sacīja.
— Mežoņi! — Paganels atkārtoja, paraustīdams plecus. — Šos radījumus es varu vienīgi nicināt.
— Vai tad viņi…
— Ko nu šie nejēgas! Ejam paskatīties uz viņiem.
Visi sekoja Paganelam, kas izgāja no udupas. Zēlandieši atradās tai pašā vietā pie kalna pakājes un rēca nelabās balsīs.
— Kliedziet! Gaudojiet! Aurojiet, cik jums tīk, stulbie radījumi! — Paganels sacīja. — Es jums aizliedzu kāpt šai kalnā!
— Kāpēc viņi nekāpj augšā? — Glenervens vaicāja.
— Tāpēc, ka šai kalnā apbedīts viņu virsaitis, tāpēc, ka mūs sargā kapenes, tāpēc, ka Maunganamu pasludināts par tabu.
— Par tabu?
— Tieši tā, draugi! Tāpēc es šeit patvēros, tāpat kā viduslaikos vajātie atrada drošu patvērumu tamlīdzīgās vietās.
— Dievs par mums gādā! — lēdija Helēna iesaucās, paceldama rokas pret debesīm.