Patiesi kalns bija pasludināts par tabu, un māņticīgie mežoņi nedrīkstēja uz tā spert savu kāju.
Bēgļiem tas vēl nenozīmēja glābiņu, taču katrā ziņā iespēju atpūsties, un to vajadzēja izmantot. Neizsakāma saviļņojuma pārņemts, Glenervens nejaudāja izteikt ne vārda, bet majors ar acīm redzamu gandarījumu šūpoja galvu.
— Bet tagad, draugi, — Paganels sacīja, — ja šie nelieši cer mūs izmantot, lai pārbaudītu savu pacietību, tad viņi piedzīvos smagu vilšanos. Nepaies ne divas dienas, kad mēs jau būsim tālu prom.
— Mēs aizbēgsim! — Glenervens sacīja. — Bet kādā veidā?
— To es vēl nezinu, — Paganels atbildēja, — taču mēs drīz vien aizbēgsim.
Visi gribēja ātrāk uzzināt ģeogrāfa piedzīvojumus. Lai cik dīvaini, taču šoreiz runīgajam zinātniekam vārdus vajadzēja kā ar stangām vilkt laukā. Agrāk viņam tik loti patika stāstīt, turpretī tagad viņš atbildēja neskaidri un izvairīgi.
«Cik ļoti mans Paganels pārvērties!» Maknebs nodomāja.
Patiesi, cienījamais zinātnieks bija pārmainījies pat ārēji. Viņš cītīgi tīstījās lielajā formiuma apmetnī un, šķiet, mēģināja izvairīties no ziņkārīgiem skatieniem. Nevienam nepalika apslēpts arī tas, ka ģeogrāfs stipri mulsa, kad runāja tieši par viņu, taču aiz smalkjūtības biedri izlikās nekā nemanām. Starp citu, tiklīdz sarunas novirzījās uz kādu citu tematu, tiklīdz Paganels vairs nebija uzmanības centrā, viņš atguva parasto jautrību.
Lūk, ko ģeogrāfs atrada par vajadzīgu pastāstīt saviem biedriem, kad visi bija apsēdušies viņam apkārt pie udupas mietu žoga.
Pēc Karatetes nogalināšanas Paganels, tāpat kā Roberts, izmantodams iezemiešu apjukumu, izkļuva laukā no cietokšņa, faču viņam nelaimējās tik ļoti kā jaunajam Grantam. Viņš taisnā ceļā nonāca kādā citā maoru ciematā. Šeit valdīja liela auguma virsaitis ar gudru seju, acīmredzot daudz pārāks par citiem savas cilts karavīriem. Viņš gluži pieklājīgi runāja angliski un apsveica viesi, paberzēdams savu degunu pret ģeogrāfa degunu.
Sākumā Paganels pat nevarēja aptvert, vai viņš ir vai nav gūsteknis. Taču, redzēdams, ka nedrīkst spert ne soli bez virsaiša laipnās pavadības, viņš drīz vien apzinājās savu stāvokli.
Šo virsaiti sauca par Hihi, tas ir, par Saulstaru, un viņš nebija ļauns cilvēks. Acīmredzot ģeogrāfa brilles un tālskatis iedvesa viņam sevišķu godbijību, un viņš piesaistīja sev Paganelu ne vien ar dažnedažādām laipnībām, bet arī ar stiprām formiuma virvēm. It īpaši pa nakti.
Tā tas turpinājās trīs garas dienas. Kā šai laikā pret Paganelu izturējās — labi vai slikti? Uz šo jautājumu ģeogrāfs atbildēja gan «jā», gan «nē», neielaizdamies sīkākos paskaidrojumos. Vārdu sakot, viņš bija gūsteknis, un' viņa stāvoklis šķita labāks par viņa nelaimīgo draugu stāvokli vienīgi tai ziņā, ka viņam nedraudēja tūlītēja nāve.
Par laimi, kādu nakti viņam izdevās pārgrauzt virves un aizbēgt. Iztālēm viņš noskatījās, kā Maunganamu virsotnē apbedīja Karateti, un viņš zināja, ka kopš šā brīža kalns tiks pasludināts par tabu. Negribēdams atstāt apvidu, kur atradās ieslodzījumā viņa biedri, Paganels nolēma meklēt patvērumu šai kalnā. Viņam izdevās īstenot šo bīstamo plānu. Pagājušajā naktī viņš iekļuva Karatetes kapenēs un šeit, atjaunodams spēkus, gaidīja, vai kāda laimīga nejaušība neatbrīvos viņa draugus.
Tāds bija Paganela stāsts. Vai viņš nebija ko noklusējis par savu uzturēšanos pie iezemiešiem? Ģeogrāfa mulsums ne vienu reizi vien pavedināja klausītājus uz šādām domām. Bet, lai nu kā, visi apsveica ģeogrāfu ar laimīgo pārrašanos. Apcerējuši pagātnes notikumus, bēgļi pievērsās tagadnei.
Stāvoklis joprojām bija ārkārtīgi bīstams. Iezemieši, tiesa, neuzdrošinājās kāpt augšā Maunganamu virsotnē, taču viņi cerēja, ka bads un slāpes atkal iedzīs gūstekņus viņu rokās. Tas bija vienīgi laika jautājums, un mežoņiem pacietības netrūka.
Glenervens apzinājās, cik neapskaužamā stāvoklī viņi atrodas, taču nolēma gaidīt labvēlīgus apstākļus vai arī nepieciešamības gadījumā pats tādus radīt.
Vispirms Glenervens gribēja rūpīgi izpētīt Maunganamu, šo pagaidu cietoksni, taču nevis tāpēc, lai to aizstāvētu, jo nekāds uzbrukums nedraudēja, bet gan tāpēc, lai izkļūtu no tā laukā. Tāpēc Glenervens kopā ar majoru, Džonu Menglu, Robertu un Paganelu devās iepazīties ar kalnu. Viņi izpētīja visas takas, apsekoja to virzienu un slīpumu. Apmēram jūdzi gara kore, kas savienoja Maunganamu ar Vahiti kalnu grēdu, pakāpeniski pazeminādamās, veda uz līdzenumu. Šaurā un līkumotā kore bija vienīgais pieejamais ceļš, ko varētu izmantot bēgšanas gadījumā. Ja bēgļi nakts aizsegā nepamanīti izkļūtu laukā pa šo ceļu, viņiem, iespējams, izdotos sasniegt Vahiti aizas un sajaukt maoru karavīriem pēdas.
Tomēr šis ceļš bija gaužām bīstams. Zemākajās vietās to varēja aizsniegt šauteņu lodes. Iezemieši ar krustuguni no abām pusēm varēja radīt tādu uguns aizkaru, kuram neviens netiktu sveikā cauri.
Kad Glenervens un viņa draugi uzdrošinājās parādīties uz kores apdraudētās daļas, iezemieši viņus sagaidīja ar ložu krusu, kura, par laimi, viņus nesasniedza. Vējš atnesa līdz viņiem vienīgi dažus prapjus. Tie bija pagatavoti no apdrukāta papīra. Paganels aiz tīras ziņkāres pacēla šos papīra gabalus un, brīdi papūlējies, atšifrēja, kas uz tiem bija rakstīts.
— Vienreizēji! — viņš iesaucās. — Vai jūs zināt, draugi, ar ko šie lopi piebāž savas šautenes?
— Nē, nezinām, Paganel, — Glenervens atteica.
— Ar bībeles lapām! Man žēl misionāru, kuru dāvinātos svētos rakstus izlieto šādā veidā. Viņiem nebūs viegli nodibināt maoru bibliotēkas.