Pavaļas brīžos Paganels vēl atrada iespēju nodarboties ar Robertu un stāstīja viņam par zemēm, kurām «Dunkans» strauji tuvojās.
10. septembrī, kad jahtas atrašanās vieta bija 5° 37' dienvidu platuma un 31° 15' rietumu garuma, Glenervens uzzināja kaut ko tādu, kas, iespējams, nav zināms pat izglītotākiem prātiem. Klāstīdams Amerikas vēsturi un kavēdamies pie slavenajiem juras braucējiem, kuru ceļus tagad mēroja arī «Dunkans», Paganels nonāca līdz Kristoforam Kolumbam. Beigās viņš pateica, ka dižais dženovietis nomiris, nezinādams, ka ir atklājis jaunu pasaules daļu.
Visi klausītaji iesaucās aiz pārsteiguma. Paganels palika pie savām domām.
— Tā ir neapšaubāma patiesība, — viņš paziņoja. — Es negribu mazināt Kolumba slavu, bet fakts paliek fakts. Piecpadsmitā gadsimta beigās visus prātus nodarbināja viens jautājums: kā vieglāk sasniegt Āziju un, braucot uz rietumiem, nokļūt austrumos. Vārdu sakot, kā atrast īsāko ceļu uz «garšvielu zemi». Pēc tā tiecās arī Kolumbs. Viņš devās četros jūras braucienos, sasniedza Ameriku pie Kumanas, Hondurasas, Moskītu krasta, Nikaragvas, Veragvas, Kostarikas un Panamas, noturēdams šos krastus par Japānas un Ķīnas piekrasti. Viņš nomira, nenojauzdams, ka eksistē jauns, milzīgs kontinents, kuram viņš nebija devis pat savu vārdu.
— Es ticu jums, dārgais Paganel, — Glenervens atbildēja, — taču nebrīnieties, ka esmu pārsteigts, un atļaujiet jums vaicāt, kādi jūras braucēji uzzināja patiesību par Kolumba atklājumiem.
— Viņa pēcnieki, sākot ar Ohedu, kas bija pavadījis Koluīnbu viņa ceļojumos, tad vēl Vinsents Pinsons, Vespuči, Mendosa, Bastidass, Kav- rals, Soliss, Balvoja. Šie kuģinieki apbraukāja Amerikas austrumu krastus, atzīmējot uz kartes to kontūras. Pirms trīssimt sešdesmit gadiem viņus nesa uz dienvidiem tā pati straume, kas tagad dzen arī mūsu jahtu. Ievērojiet, draugi, mēs pārbraucām pār ekvatoru tieši tai pašā vietā, kur to šķērsoja Pinsons piecpadsmitā gadu simteņa beidzamajā gadā, un mēs tuvojamies tam pašam astotajam dienvidu platuma grādam, kur viņš izkāpa Brazīlijas krastā. Pēc gada portugālis Kavrals aizkļuva līdz Se- guro ostai. Tad Vespuči savā trešajā ekspedīcijā 1502. gadā aizbrauca vēl tālāk uz dienvidiem. 1508. gadā Vinsents Pinsons un Soliss apvienojās, lai kopīgi izpētītu Amerikas krastus, un 1514. gadā Soliss atklāja Lapla- tas upes ieteku, kur iezemieši viņu apēda. Gods apbraukt apkārt Amerikas kontinentam piekrita Magelānam. 1519. gadā šis dižais jūras braucējs ar pieciem kuģiem devās gar Patagonijas krastiem un atklāja Ilgoto ostu, kā arī Svētā Juliāna ostu, kur ilgāku laiku uzkavējās. Pēc tam piecdesmit otrajā platuma grādā Magelāns atklaja Vienpadsmit Tūkstošu Jaunavu jūras šaurumu, kas vēlāk ieguva viņa vārdu, un 1520. gada 28. novembrī iebrauca Klusajā okeānā. Ai, kāds prieks pārņēma visu viņa būtni un cik satraukti pukstēja sirds, kad skatienam līdz pat apvārsnim pavērās vēl neredzēta, saules staros mirgojoša jūra!
— Ak, Paganela kungs, būtu es bijis tur klāt! — ģeogrāfa stāsta aizgrābts, Roberts Grants iesaucās.
— Arī es, mīļo draudziņ, protams, nebūtu laidis garām šādu izdevību, ja vien liktenis man būtu lēmis nākt pasaulē pirms trīssimt gadiem.
— Tas mūs ļoti apbēdinātu, Paganela kungs, — lēdija Helēna atsaucās, — jo tādā gadījumā jūs neatrastos uz «Dunkana» un nestāstītu mums tik aizraujošus stāstus par Amerikas atklāšanu.
— Manā vietā to pastāstītu kāds cits, kundze, un piebilstu vēl, ka pateicība par rietumu piekrastes izpētīšanu pienākas brāļiem Pizarro. Šie drosmīgie dēkaiņi nodibināja veselu virkni pilsētu. Kusko, Kvito, Lima, Santjago, Viljarika, Valparaiso un Konsepsjona, kurp patlaban dodas mūsu «Dunkans», — tās visas ir viņu dibinātās pilsētas. Brāļu Pizarro atklājumi papildinaja Magelana atklājumus, un Amerikas krastu apveidi par lielu apmierinājumu Vecās pasaules zinātniekiem varēja parādīties •ģeogrāfijas kartēs.
— Es gan vēl nejustos apmierināts, — Roberts paziņoja.
— Kāpēc? — Mērija vaicāja, uzlūkodama brāli, kuru ģeogrāfa stāstījums bija tik ļoti aizrāvis.
— Patiešām, manu zēn, kāpēc? — lords Glenervens jautāja, uzmudinoši smaidīdams.
— Tāpēc, ka es gribētu zināt, vai aiz Magelāna jūras šauruma vēl kaut kas ir.
— Lieliski, draudziņ! — Paganels iesaucās. — Arī es būtu gribējis uzzināt, vai kontinents stiepjas līdz pat polam vai ari paveras jūras klaids, kā to paredzēja, milord, jūsu tautietis Dreiks. Tāpēc nav šaubu, ka Roberts Grants un 2aks Paganels, ja viņi dzīvotu septiņpadsmitajā gadu simtenī, noteikti būtu devušies līdzi holandiešiem Shoutenam un Lemērain, kuri alka atminēt šo ģeogrāfijas mīklu.
— Vai viņi bija zinātnieki? — lēdija Helēna jautāja.
— Nē, tikai uzņēmīgi tirgotāji, kurus atklājumu zinātniskā puse visai maz interesēja. Tai laikā Holandē pastāvēja Austrumindijas kompānija, kurai vienīgajai piederēja tiesības pārvadāt preces caur Magelāna jūras šaurumu. Tā kā toreiz cits rietumu jūras ceļš uz Āziju nebija zināms, šī privilēģija kļuva par īstu žņaugu. Tad daži tirgotāji nolēma cīnīties pret šo monopolu, atklājot citu jūras šaurumu. Starp šiem tirgotājiem bija arī kāds Izaks Lemērs, gudrs un izglītots vīrs. Viņš sarīkoja par saviem līdzekļiem ekspedīciju, kuru vadīja viņa brāļadēls Zakobs Lemērs un Shou- tens, pieredzējis kuģinieks no Hornas. Šie drosmīgie jūras braucēji devās ceļā 1615. gada jūnijā, turpat veselu gadu simteni pēc Magelāna. Viņi atklāja Lemēra jūras šaurumu starp Ugunszemi un Valstu zemi un 1616. gada 12. februārī apbrauca apkārt slavenajam Hornas ragam, kuru ar vēl lielākām tiesībām nekā tā dvīņubrāli Labās Cerības ragu varētu, saukt par Vētru ragu.