— Kādu vietu no šīs svētās grāmatas iezemieši izšāvuši uz mums? — Glenervens jautāja.
— Kādu teicienu par dieva visspēcību, — atbildēja Džons Mengls, kas arī sāka lasīt apsvilušos papīrus. — Šie vārdi mums liek paļauties uz viņu, — kapteinis piemetināja ar skotiem raksturīgo nesatricināmo ticību.
— Lasi, Džon, — Glenervens sacīja.
Un Džons lasīja šos pulvera pasaudzētos vārdus:
— «90. psalms. Tāpēc, ka viņš paļāvies uz mani, es viņu atpestīšu.»
— Draugi, — Glenervens sacīja, — aiznesīsim šos cerības pilnos vārdus mūsu varonīgajiem biedriem. Tie dos viņiem jaunus spēkus.
Glenervens kopā ar pārējiem sāka kāpt augšup pa stāvajām takām uz kalnu virsotni, kur viņi gribēja izpētīt virsaiša kapenes.
Kāpdami augšup, viņi pārsteigti laiku pa laikam sajuta tādu kā zemes drebēšanu. Tie nebija atsevišķi grūdieni, bet ilgstoša vibrēšana, kādu rada ūdens tvaiki, spiezdami uz katla sienām. Acīmredzot pazemes uguns ietekmē kalna dzīlēs bija sakrājies liels daudzums tvaiku.
Šī neparastā dabas parādība nevarēja pārsteigt cilvēkus, kas vēl nesen bija braukuši starp Vaikatas karstajiem avotiem. Viņi arī zināja, ka Ika- namaui centrālais apgabals īpaši bagāts ar vulkāniem. Tas ir īsts siets, kur caur zemes spraugām laužas laukā verdoši avoti un sēra tvaiki.
Paganels, kas jau agrāk bija izpētījis Maunganamu, pievērsa draugu uzmanību kalna vulkāniskajai dabai. Pēc ģeogrāfa domām, Maunganamu bija viens no tiem daudzajiem salas centrālās daļas konusveida kalniem, kuriem nākotnē lemts kļūt par vulkāniem. Pat niecīga mehāniska iedarbe varēja izraisīt krātera rašanos šai bālganajā silīcija tufa garozā.
— Iespējams, — Glenervens noteica, — taču šeit mums nedraud lielākas briesmas kā blakus «Dunkana» tvaika katlam. Zemes garoza izturības ziņā taču neatpaliek no lokšņu tērauda!
— Pilnīgi piekrītu, — majors atsaucās, — tomēr pat vislabākais tvaika katls, pārlieku ilgi lietots, beigu beigās pārsprāgst.
— Bet es taču netaisos, dārgais Makneb, palikt šai kalnā mūžīgi! — Paganels iebilda. — Tiklīdz debesu spēki man norādīs kādu izeju, es tūdaļ atstāšu šo vietu.
— Ai, kāpēc gan pats Maunganamu nevar mūs aiznest prom, ja tā dzīlēs slēpjas tik milzīgs mehānisks spēks! — Džons Mengls ieminējās. — Zem mūsu kājām droši vien veltīgi iet zudumā miljoniem zirgspēku. Mūsu «Dunkanam» pietiktu tūkstošās daļas, lai aizvestu mūs līdz pasaules malai!
«Dunkana» pieminēšana uzvēdīja Glenervenam visdrūmākās domas. Lai cik bezcerīgs bija viņa paša stāvoklis, viņš bieži vien aizmirsa to, skumdams par sava kuģa komandas likteni.
Vēl aizvien kaudamies ar drūmām domām, Glenervens sasniedza Maunganamu virsotni, kur atradās pārējie biedri.
Ieraudzījusi vīru, lēdija Helēna pienāca viņam klāt.
— Dārgais Edvard, — viņa sacīja. — Kāds ir mūsu stāvoklis? Vai mums ir kādas cerības, vai arī mēs esam nolemti visļaunākajam?
— Nezaudēsim cerības, mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja, — mežoņi nekad neuzdrošināsies pārkāpt kalna robežu, un mums būs diezgan laika apdomāt bēgšanas plānu.
— Turklāt, kundze, — Džons Mengls piebilda, — pats dievs liek mums nezaudēt cerības.
Džons Mengls pasniedza lēdijai Helēnai bībeles lapu, kurā viņa izlasīja svētos vārdus. Jaunā sieviete un jaunā meitene, no tīras sirds paļaudamās uz dievišķā iejaukšanos, saskatīja šais svētās grāmatas vārdos neapstrīdamu mājienu, ka viņi laimīgi izglābsies.
— Bet tagad uz udupu! — Paganels jautri iesaucās. — Tas ir mūsu cietoksnis, mūsu pils, mūsu ēdamistaba, mūsu darba kabinetsl Tur mūs neviens netraucēs. Godājamās dāmas, atļaujiet jūs laipni ielūgt šai burvīgajā mājoklī.
Visi devās līdzi laipnajam Paganelam. Ieraudzījuši, ka bēgļi atkal grasās apgānīt svēto kapu, mežoņi sāka šaut un briesmīgi kliegt. Viņu bļāvieni bija gandrīz skaļāki par šāvienu troksni. Taču lodes, par laimi, nelidoja tik tālu kā kliedzieni un neaizsniedza pat pušķainu, bet brēcieni izgaisa tālumā.
Lēdija Helēna, Mērija Granta un viņu ceļabiedri, redzēdami, ka maoru māņticība ir stiprāka par viņu niknumu, nomierinājušies iegāja drūmajās kapenēs.
Zēlandiešu virsaiša kapu ietvēra mietu žogs, kas bija nokrāsots sarkanā krāsā. Simboliskās figūras un tetovējumi uz koka stabiem vēstīja par aizgājēja augsto stāvokli un varoņdarbiem. Starp stabiem bija izkārtas amuletu, gliemežvāku un slīpētu akmeņu virtenes. Zoga iekšpusē zemi klāja zaļu lapu paklājs. Pašā vidū neliela zemes kopiņa norādīja, ka šai vietā vēl nesen bijis vaļējs kaps.
Apkārt kapam bija salikti virsaiša ieroči: pielādētas šautenes, metamais šķēps, lielisks zaļa nefrīta cirvis, kā arī pulvera un ložu krājumi, kas nepieciešami medībām viņpasaulē.
— Te ir vesels arsenāls, kuru mēs izlietosim daudz labāk nekā aizgājējs, — Paganels sacīja. — Cik prātīgi gan rīkojas šie mežoņi, ņemdami līdzi ieročus uz aizsauli!
— Ehē, tās jau ir angļu šautenes! — majors iesaucās.
— Bez šaubām, — Glenervens atbildēja. — Jāteic gan, ka paradums dāvināt mežoņiem šaujamos ieročus ir diezgan muļķīgs. Pēc tam viņi tos izmanto cīņai pret iebrucējiem — un prātīgi dara. Lai nu kā, taču mums šīs šautenes lieti noderēs.
— Vēl labāk mums noderēs Karatetem domātās ēdamlietas un dzeramais ūdens, — Paganels piebilda.
Patiesi aizgājēja radi un draugi nebija skopojušies. Bagātīgie pārtikas krājumi apliecināja cieņu, kādu viņi izjuta pret virsaiša izcilajiem tikumiem. Produktu desmit cilvēkiem pietiktu vismaz pusmēnesim, bet mirušajam virsaitim droši vien veselai mūžībai. Tā bija augu valsts barība — ēdamās papardes, saldās batātes, iezemiešu coti volvulus batatas, un kartupeļi, kurus eiropieši jau sen bija ieveduši šai salā. Lielas krūzes bija pilnas ar tīru ūdeni, bez kura zēlandieši neiztiek nevienu ēdienreizi, skaisti pīti grozi bija piekrauti ar kaut kādām zaļām, gumijai līdzīgām plāksnītēm.