Tādējādi bēgļi bija paglābti no bada un slāpēm vismaz dažas dienas. Bez liekas kautrības viņi gatavojās ieturēt pirmo maltīti uz virsaiša rēķina.
Glenervens izraudzījās vajadzīgos produktus un nodeva tos mistera Olbineta rīcībā. Palikdams formālists pat visgrūtākajos apstākļos, stjuarts konstatēja, ka ēdienu karte nav diez cik bagāta, turklāt viņam nebija nekādas jēgas, kā sagatavot šīs saknes, un trūka arī uguns.
No nepatīkamā stāvokļa viņu izglāba Paganels, ieteikdams ēdamās papardes un saldās batātes ierakt zemē.
Zemes virskārtas temperatūra tiešām bija ļoti augsta. Ja zemē ieliktu termometru, tas droši vien rādītu sešdesmit, sešdesmit piecus grādus virs nulles. Misters Olbinets gandrīz vai applaucējās, jo, kad viņš raka bedri, lai novietotu tajā saknes, no zemes izlauzās ūdens garaiņu stabs un šņākdams uzšāvās apmēram tuāzi augstu.
Stjuarts pārbijies novēlās augšpēdus zemē.
— Aizgrieziet krānu! — majors iesaucās un, piesteidzies kopā ar abiem matrožiem pie bedres, aizbēra to ar pumeka gabaliem. Tikmēr Paganels, vērodams šo neparasto, dīvaino parādību, klusi murmināja:
— Tā, tā. Kāpēc gan ne?
— Vai jūs neesat ievainots? — Maknebs jautāja Olbinetam.
— Nē, mister Makneb, — stjuarts atbildēja, — taču kaut ko tādu es nebiju gaidījis …
— Tik daudz debesu dāvanu! — Paganels jautri iesaucās. — Bez Ka- ratetem domātā ūdens un pārtikas krājumiem mēs atrodam vēl arī uguni, šis kalns ir īsta paradīze! Ierosinu nodibināt šai vietā koloniju, apstrādāt zemi un dzīvot šeit līdz mūža galam. Mēs būsim Maunganamu kalna ro- binsoni! Nudien, es domāju un nevaru izdomāt, kā mums vēl trūkst šai mājīgajā kalna virsotnē!
— Itin nekā, ja vien šis kalns nesabruks, — Džons Mengls attrauca.
— Nebaidieties, kalns nav vakar radies, — Paganels sacīja. — Kopš seniem laikiem tas turas pretī pazemes uguns iedarbei un izturēs vēl līdz mūsu aiziešanai.
— Brokastis ir galdā, — Olbinets svinīgi paziņoja, itin kā pildītu savus pienākumus Malkolmas pilī.
Apsēdušies pie udupas mietu žoga, bēgļi ieturēja kārtējo maltīti, ko liktenis viņiem sūtīja pat visgrūtākajos apstākļos.
Lai gan ēdienu ziņā ceļinieki nebija sevišķi izvēlīgi, taču par paparžu saknēm tika izteiktas dažādas domas. Daži sacīja, ka tās ir saldas un garšīgas, citiem tās šķita glumas, pilnīgi bezgaršīgas un aplam sīkstas. Tur- pretī karstajā zemē izceptās saldās batātes bija brīnišķīgas. Ģeogrāfs secināja, ka Karatetem par aizkapa dzīvi nav ko gausties.
Kad izsalkums bija remdēts, Glenervens ierosināja nekavējoties apspriest bēgšanas plānu.
— Jau? — Paganels iesaucās ar patiesu nožēlu. — Vai tiešām jūs gra- sāties tik ātri atstāt šo brīnum jauko vietu?
— Paganela kungs, — lēdija Helēna iebilda, — pieņemot, ka mēs atrodamies Kapujā, nebūtu visai prātīgi rīkoties tā, kā rīkojās Hannibals.
— Kundze, — Paganels atbildēja, — es nekad neatļaušos runāt jums pretī. Ja vēlaties apspriest bēgšanas plānu, apspriedīsim to.
— Vispirms, — Glenervens iesāka, — mums jāmēģina tikt no šejienes prom, kamēr to darīt neliek bads. Pagaidām spēka mums netrūkst, un tas ir jāizmanto. Šonakt pat tumsas aizsegā mēģināsim izlauzties cauri iezemiešu aplenkumam un sasniegt austrumu ielejas.
— Brīnišķīgi, ja vien maori mūs izlaidīs cauri, — Paganels iebilda.
— Un ja nu mēs netiekam? — Džons Mengls noprasīja.
— Tad mēs ķersimies pie iedarbīgākiem līdzekļiem, — Paganels atbildēja.
— Vai jums ir šie iedarbīgie līdzekļi? — majors jautāja.
— Jāzina tikai, kā ar tiem rīkoties, — Paganels atteica, neko tuvāk nepaskaidrodams.
Neatlika nekas cits kā gaidīt nakti, lai mēģinātu izlauzties cauri iezemiešu aplenkumam.
Maori aizvien vēl atradās turpat. Viņu rindas, šķiet, bija papildinājuši aizkavējušies ciltsbrāļi. Degošie ugunskuri veidoja visapkārt kalnam ugunīgu joslu. Kad apkārtējās ielejas iegrima tumsā, Maunganamu kalns, šķiet, slējās augšup no milzīga sārta, bet tā galotne izgaisa melnā tumsā. Seši simti pēdas zemāk ienaidnieka nometnē bija dzirdams neskaidrs troksnis, kliedzieni un balsu čalas.
Pulksten deviņos, kad bija satumsusi melna nakts, Glenervens un Džons Mengls, iekāms devās ar bēgļiem bīstamajā ceļā, nolēma aiziet vispirms izlūkos. Viņi kāpa klusām pa nogāzi lejā un pēc minūtēm divdesmit jau atradās uz šaurās kores, kas stiepās cauri iezemiešu nometnei piecdesmit pēdu augstumā.
Pagaidām viss noritēja gludi. Atlaidušies pie ugunskuriem, maori, liekas, nemaz nemanīja divus bēgļus, kas pavirzījās vēl dažus soļus uz priekšu. Te pēkšņi kreisajā un labajā pusē nosprakšķēja šāvieni.
— Atpakaļ! — Glenervens iesaucās. — Šiem laupītājiem ir kaķa acis un lieliski ieroči!
Glenervens un Džons Mengls tūdaļ sāka rāpties atpakaļ stāvajā kalnā un drīz vien varēja nomierināt biedrus, kurus bija satraukusi nupat dzirdētā apšaude. Glenervena cepuri bija caururbušas divas lodes. Tātad doties pa garo kori starp divām strēlnieku rindām acīmredzot nebija iespējams.
— Līdz rītam, — Paganels noteica. — Tā kā iemidzināt iezemiešu modrību nav nekādu izredžu, tad atļaujiet man rīt pasniegt šiem mežoņiem kādu gardumu no manas virtuves!
Nakts bija vēsa. Par laimi, Karatete bija paņēmis līdzi kapenēs labākos naktstērpus. Bēgļi bez sirdsapziņas pārmetumiem ietinās siltajās formiuma segās un drīz vien, iezemiešu māņticības apsargāti, mierīgi gulēja aiz udupas mietu žoga uz siltās zemes, kuru drebināja dzīlēs sakrājies tvaiks.