XV nodaļa Paganela iedarbĪgie lĪdzekĻi
Nākamajā — 17. februāra rītā bēgļus, kas gulēja Maunganamu virsotnē, uzmodināja pirmie uzlecošās saules stari.
Maori jau labu laiku staigāja šurpu turpu pa kalna pakāji, ne mirkli neatstādami novērošanas posteņus. Tiklīdz eiropieši iznāca no apgānītajām kapenēm, tūdaļ atskanēja šaušalīgi rēcieni.
Bēgļi pārlaida skatienu pār apkārtējiem kalniem, vēl miglā slīgstošajām dziļajām ielejām, Taupo ezera spoguli, kas viegli ņirbēja rīta vējā.
Pēc tam visi jautājoši uzlūkoja Paganelu, gribēdami ātrāk uzzināt viņa jauno plānu.
Paganels nekavējās apmierināt biedru ziņkārību.
— Dārgie draugi, — viņš iesāka, — mans plāns ir lielisks jau tāpēc vien — ja arī tas nedotu gaidīto efektu, mūsu stāvokli šī neveiksme itin nemaz nepasliktinās. Taču plānam ir jāizdodas — un tas izdosies.
— Kāds ir šis plāns? — Maknebs pajautāja.
— Klausieties, — Paganels turpināja. — Iezemiešu māņticības dēļ šis kalns sniedza mums patvērumu, jāpanāk, lai šī pati māņticība palīdzētu tikt arī prom. Ja man izdosies pārliecināt Kaikumu, ka mūs par svētuma apgānīšanu piemeklējušas debesu dusmas, ka mēs esam gājuši bojā drausmīgā nāvē, — vai jums neliekas, ka tad virsaitis atstās Maunganamu kalna pakāji un atgriezīsies savā ciematā?
— Par to nevar būt nekādu šaubu, — Glenervens noteica.
— Un kādu drausmīgu nāvi jūs gatavojat mums? — lēdija Helēna jautāja.
— Svētuma zaimotājiem atbilstošu nāvi, — Paganels atbildēja. — Elles ugunis atrodas zem mūsu kājām. Pavērsim tām ceju!
— Ko?! Jūs gribat radīt vulkānu?! — Džons Mengls izsaucās.
— Jā, mākslīgu vulkānu, kura spēku mēs varēsim regulēt. Tepat zem mums atrodas milzums pazemes tvaiku un liesmu, kas lauztin laužas uz āru. Izraisīsim mūsu pašu labā mākslīgu izvirdumu!
— Laba ideja! — majors konstatēja. — Lieliski, Paganel!
— Saprotiet, — ģeogrāfs turpināja, — mēs izliksimies, itin kā mūs būtu aprijušas zēlandiešu Plūtona liesmas, bet paši tikmēr paslēpsimies Karatetes kapenēs. Tur mēs paliksim trīs dienas, četras dienas, piecas dienas, ja tas būs vajadzīgs, vārdu sakot, līdz brīdim, kad mežoņi, noticējuši mūsu nāvei, atstās kalna pakāji.
— Ja nu viņiem ienāk prātā pārliecināties par mūsu nāvi, — mis Granta ieminējās, — un viņi uzkāpj kalnā?
— Nē, dārgā Mērija, — Paganels atbildēja, — to viņi nedarīs. Kalns taču izsludināts par tabu, un, kad tas būs aprijis savus apgānītājus, tabu iegūs vēl lielāku spēku.
— Jūsu plāns patiešām ir pārdomāts, — Glenervens sacīja. — Tas var neizdoties vienīgi tad, ja mežoņi stūrgalvīgi paliks Maunganamu pakājē tik ilgi, kamēr izsīks mūsu pārtikas krājumi. Taču tas ir maz ticams, it īpaši, ja mēs pratīsim labi notēlot.
— Un kad mēs izmēģināsim šo pēdējo iespēju glābties? — lēdija Helēna jautāja.
— Sai pašā vakarā, — Paganels atbildēja, — kad iestāsies vismelnākā tumsa.
— Norunāts, — Maknebs noteica. — Paganel, jūs esat ģēnijs! Lai gan neesmu radis par kaut ko sajūsmināties, taču šoreiz es galvoju par panākumiem. Mēs parādīsim šiem stulbeņiem tādus brīnumus, ka viņu pāriešana kristietībā aizkavēsies par krietnu gadsimtu. Lai misionāri mums to piedod!
Tādējādi Paganela plāns tika pieņemts, un, ņemot vērā maoru māņticību, tas varēja un tam vajadzēja izdoties. Atlika tikai rīkoties. Ideja bija laba, taču to īstenot nebija nemaz tik viegli. Vai vulkāns neaprīs pašus drosminiekus, kas izraks tam krāteri? Vai varēs regulēt šo izvirdumu, kad ar negantu spēku lauzīsies laukā tvaiki, liesmas un kvēlojoša lava? Vai ugunīgajā bezdibenī neiegrūs visa kalna virsotne? Tas taču nozīmē iejaukties parādībās, par kurām vienīgā noteicēja ir pati daba.
Paganels apzinājās visas šīs grūtības un tāpēc bija nodomājis rīkoties piesardzīgi un nepieļaut nekādas galējības. Lai piemānītu maorus, bija vajadzīga tikai izvirduma šķietamība, nevis drausmīga realitāte.
Cik gausi vilkās diena! Ceļinieki skaitīja nebeidzamās stundas. Viss bija sagatavots bēgšanai. Udupā atrastie pārtikas krājumi tika sadalīti un sasieti nelielos saiņos. Vieglo bagāžu vēl papildināja dažas segas un šaujamie ieroči no mirušā virsaiša krājumiem. Pats par sevi saprotams, ka sagatavošanās darbi tika izdarīti slepenībā aiz udupas žoga.
Pulksten sešos vakarā stjuarts pasniedza spēcinošas pusdienas. Neviens nevarēja paredzēt, kur un kad nākamreiz varēs tikt pie ēšanas. Tādēļ visi ieturējās labi krietni. Pamatēdiens bija pusducis lielu, sutinātu žurku, kuras bija noķēris Vilsons. Lēdija Helēna un Mērija Granta kategoriski atteicās nogaršot Jaunzēlandē tik iecienīto medījumu, toties vīrieši prata to novērtēt kā īsti maori. Žurku gaļa patiesi bija garšīga un sulīga, un visi seši grauzēji tika apgrauzti līdz pašiem kauliņiem.
Beidzot sāka krēslot. Saule nozuda aiz tumšiem negaisa mākoņiem. Pie apvāršņa noplaiksnīja zibens, un debesu dzīles satricināja tāli pērkona grāvieni.
Paganels priecājās par negaisu, jo tas varēja sekmēt viņa inscenējumu. Mežoņiem šī draudīgā dabas parādība iedveš māņticīgas bailes. Jaunzēlandieši pērkona grāvienos saklausa Ntiiatua bargo balsi, bet zibeņi nav nekas cits kā nikno dievu acu zibšņi. Viņiem šķitīs, ka pats dievs ieradies sodīt tabu pārkāpējus. Pulksten astoņ'os Maunganamu virsotne nozuda drūmā tumsā. Debesis gatavoja melnu: 'fonu liesmu izvirdumam, ko Paganels bija nodomājis izraisīt. Maori vairs nevarēja saredzēt gūstekņus. Bija pienācis laiks rīkoties.
Patiesi, kavēties vairs nedrīkstēja ne mirkli. Glenervens, Paganels, Maknebs, Roberts, stjuarts un abi matroži sparīgi ķērās pie darba.