Krātera vieta tika izraudzīta trīsdesmit soļu attālumā no Karatetes kapa. Bija svarīgi, lai izvirdums neiznīcinātu udupu, jo līdz ar kapeņu nozušanu savu spēku zaudētu arī tabu. Paganels bija nolūkojis kādu milzīgu klintsbluķi, no kura apakšas sevišķi spēcīgi lauzās laukā tvaiki. Sis bluķis acīmredzot nosedza kādu mazu krāteri, kas bija dabiski izveidojies kalna nogāzē, un vienīgi sloga smagums neļāva izšauties laukā pazemes uguns liesmām. Ja izdotos klintsbluķi novelt sāņus, tvaiki un lava tūdaļ izlauztos pa vaļējo krāteri.
Zemes racēji sparīgi ķērās klāt klintsbluķim, izmantodami par svirām izturīgos mietus, kas bija izrauti no udupas žoga. Drīz vien kopīgiem spēkiem klints bija iekustināta. Pēc tam viņi izraka kalna nogāzē nelielu
Pret debesim uzšāvās uguns stabs.
grāvi, pa kuru klintsbluķis varētu velties lejup. Slogam ceļoties augstāk, zemes drebēšana kļuva aizvien spēcīgāka.
Zem plānās zemes garozas bija dzirdama dobja rūkoņa un liesmu svilpšana. Drosmīgie racēji kā īsti ciklopi, kas pārzina pazemes kurtuves,, strādāja klusēdami. Drīz parādījās vairākas plaisas, un karstu tvaiku strūklas liecināja, ka vieta kļūst bīstama. Vēl pēdējā piepūle, un klintsbluķis aizripoja pa nogāzi lejup un nozuda skatienam.
Plānā zemes garoza tūdaļ pārsprāga. Pret debesīm rēkdams uzšāvās uguns stabs, bet lejup pa nogāzi uz iezemiešu nometni un tuvējām ielejām gāzās verdoša ūdens un lavas straumes.
Visa virsotne drebēja. Šķiet, kuru katru mirkli tā draudēja iebrukt bezdibenīgā ēzē. Glenervens un viņa biedri tik tikko paguva paglābties no izvirduma. Viņi sveiki un veseli patvērās aiz udupas žoga, viņiem bija uzpilējušas tikai dažas deviņdesmit četrus grādus karstas ūdens lāses. Šis ūdens vispirms izplatīja vieglu buljona smaržu, bet drīz vien sāka spēcīgi smakot pēc sēra.
Dūņas, lava, vulkāniskie ieži — viss sajaucās vienā straumē. Uguns upes plūda lejup pa Maunganamu nogāzēm. Apkārtējie kalni iekvēlojās izvirduma uguņu atblāzmā, bet dziļās ielejas apmirdzēja plaiksnīga gaisma.
Mežoņi, skaļi bļaudami, pietrūkās kājās, jo lavas straumes sāka applūdināt viņu nometni. Tie, kurus ugunīgā upe vēl nebija aizsniegusi, metās bēgt un rāpās augšā tuvējos pakalnos. No turienes viņi ar šausmām raudzījās uz briesmīgo dabas parādību, uz dieva dusmu izraisīto vulkānu, kas bija aprijis svētā kalna apgānītājus. Brīžos, kad izvirduma troksnis mazliet pierima, varēja dzirdēt maoru svētos kliedzienus:
— Tabu! Tabu! Tabu!
Tikmēr no Maunganamu krātera aizvien vēl milzīgā daudzumā izvira, tvaiki, nokveldēti akmeņi un lava. Tas vairs nebija parasts geizers, kādi Islandē sastopami Heklas vulkāna apkaimē, bet gan pats Heklas vulkāns. Ugunīgajai masai, kas līdz šim bija turējusies kalna dzīlēs, jo tai pietika ar Tongarira ventiļiem, tagad tika pavērta jauna izeja, un šī masa traucās uz to ar drausmīgu spēku, un saskaņā ar līdzsvara likumu citiem salas vulkāniem šai naktī vajadzēja būt vājākiem nekā parasti.
Stundu pēc jaunā vulkāna rašanās uz zemeslodes pa tā nogāzēm jau plūda platas, kvēlošas lavas straumes. Vesels žurku leģions, pametis ierastās alas, bēga prom no liesmu apņemtās zemes. Cauru nakti, kamēr padebešos plosījās negaiss, jaunais vulkāns darbojās tik versmaini, ka Glenervens kļuva nemierīgs. Izvirdums aizvien vairāk paplašināja krāteri.
Patvērušies aiz mietu žoga, bēgļi ar bažām vēroja šās dabas parādības draudīgo attīstību.
Pienāca rīts. Vulkāns joprojām trakoja tikpat neganti. Liesmas jaucās kopā ar bieziem, dzeltenīgiem tvaikiem. Visās malās locījās lavas strauti..
Glenervens ar drebošu sirdi vēroja caur žoga spraugām iezemiešu nometni.
Maori bija uzrāpušies tuvējos pakalnos, kur vulkāna izvirdums viņus neapdraudēja. Kalna pakājē gulēja vairāki pārogjojušies līķi. Tālāk uz cietokšņa pusi kvēlojošā lava bija aizdedzinājusi pāris desmitus būdu, kuras vēl kūpēja. Jaunzēlandieši stāvēja bariņos un raudzījās ar dievbijīgām šausmām uz liesmu apņemto Maunganamu virsotni.
Kareivju vidū parādījās Kaikumu. Glenervens viņu tūdaļ pazina. Virsaitis pienāca pie kalna pakājes tai pusē, kur netecēja lava, taču viņš nekāpa ne soli augstāk.
Izpletis rokas gluži kā burvis, kas apvārdo ļaunos garus, viņš sāka vaikstīties, un bēgļi gluži labi saprata šo vaikstīšanos. Kā jau Paganels bija paredzējis, Kaikumu atriebējam kalnam uzlika vēl stingrāku tabu.
Drīz vien iezemieši garās virknēs devās pa līkumotajām takām lejup uz cietoksni.
— Viņi iet prom! — Glenervens iesaucās. — Viņi pamet posteņus! Lai slavēts dievs! Mūsu kara viltība izdevusies! Mīļā Helēna, mani krietnie biedri, tagad mēs esam miruši un apbedīti, taču šovakar mēs celsimies augšā, mēs atstāsim savu kapu un aizbēgsim no šiem barbariem!
Grūti iztēloties prieku, kāds valdīja udupā. Visās sirdīs atkal atausa ■cerības. Drosmīgie ceļinieki aizmirsa pārciestās briesmas un neraizējās par nākotni, lai gan patiesībā nebija nemaz tik viegli šai nepazīstamajā zemē aizkļūt līdz kādai eiropiešu kolonijai. Taču pēc tam, kad bija apmuļķots Kaikumu, nekādi Jaunzēlandes mežoņi viņiem vairs nelikās bīstami.
Majors pat neslēpa savu dziļo nicināšanu, ko viņš juta pret maoriem, •un kādos gan vārdos viņš tos nenosauca! Starp viņu un Paganelu norisa īsta sacensība. Viņi lamāja iezemiešus gan par muļķa lopiem, stulbiem ēzeļiem, Klusā okeāna idiotiem, gan par Bedlemas trakajiem, dienvidu puslodes plānprātiņiem un tamlīdzīgiem vārdiem. Viņi nevarēja un nevarēja rimties.
Taču bēgļiem turpat vai vesela diena vēl bija jāpavada kapenēs. So laiku viņi izmantoja, apspriezdami bēgšanas plānu. Paganelam bija izdevies saglabāt Jaunzēlandes karti, un tagad viņš meklēja tajā visdrošākos ceļus.