Pēc rūpīgiem apsvērumiem bēgļi nolēma doties uz austrumiem — uz Plenti līci. Ceļš veda cauri neizpētītiem, neapdzīvotiem apgabaliem. Pieraduši pārvarēt dažādas grūtības un dabas šķēršļus, ceļinieki baidījās vienīgi no sastapšanās ar maoriem. Viņi gribēja par katru cenu izvairīties no šādas tikšanās un sasniegt austrumu piekrasti, kur misionāri bija nodibinājuši vairākas kolonijas. Turklāt šo salas daļu vēl nebija skārusi kara vētra un tur neklaiņoja iezemiešu karapulki.
Taupo ezeru no Plenti līča šķīra apmēram simt jūdzes. Noejot dienā desmit jūdzes, šo attālumu varētu veikt desmit dienās. Tas, protams, nebūtu viegli, taču pilnīgi iespējami, jo drosmīgie ceļinieki soļus neskaitīja. Kad būs sasniegta kāda misija, varēs atpūsties un gaidīt izdevību, lai nokļūtu Oklendā, kas aizvien vēl bija viņu ceļa mērķis.
Pieņēmuši šādu lēmumu, bēgļi vēroja iezemiešus līdz pašam vakaram. Kalna pakājē tos vairs neredzēja, un, kad Taupo ieleja ietinās tumsā, neviens ugunskurs neliecināja par maoru klātbūtni. Ceļš bija brīvs.
Pulksten deviņos vakarā, kad bija iestājusies melna nakts, Glenervens aicināja doties ceļā. Paņēmuši līdzi Karatetes ieročus un citas mantas, bēgļi sāka piesardzīgi kāpt lejā pa Maunganamu nogāzi. Pirmie gāja Džons Mengls un Vilsons. Viņi apstājās, saklausījuši pat mazāko troksnīti, pamanījuši niecīgāko gaismas atspulgu. Bēgļi, šķiet, nevis gāja, bet slīdēja pa kalna nogāzi, pūlēdamies saplūst ar to.
Nokāpuši lejup divdesmit pēdas, Džons Mengls un viņa matrozis sasniedza bīstamo kori, ko iezemieši bija tik modri apsargājuši. Ja maori, dievs pasarg, būtu bijuši viltīgāki par bēgļiem un tikai izlikušies, ka dodas prom un notic mākslīgi radītajam vulkāna izvirdumam, tad tieši šai vietā viņi tagad varētu atrasties. Par spīti drosmei un Paganela nemitīgajiem jokiem, Glenervens neviļus nodrebēja. Sais desmit minūtēs, kas vajadzīgas, lai tiktu pāri kalna korei, izšķirsies viņa draugu liktenis. Viņš juta, kā pukst sirds lēdijai Helēnai, kas balstījās uz viņa rokas.
Tomēr Glenervenam nenāca ne prātā griezties atpakaļ. Tikpat tālu no šādām domām bija arī Džons. Jaunais kapteinis tumsas aizsegā sāka rāpties pa šauro kori, apstādamies ik reizes, kad lejup novēlās kāds akmens. Ja mežoņi būtu paslēpušies lejā, šis neparastais troksnis tūdaļ izraisītu šāvienu sprakšķus no abām pusēm.
Līzdami kā čūskas pa šauro un stāvo kori, bēgļi tikai lēnām virzījās uz priekšu. Kad Džons Mengls sasniedza viszemāko kores vietu, tikai divdesmit piecas pēdas viņu šķīra no plakankalnes, kur vēl iepriekšējā vakarā bija atradusies iezemiešu nometne. No šejienes kalna kore veda augšup līdz mežam, kas atradās apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā.
Bez starpgadījumiem tikuši pāri bīstamajai vietai, ceļinieki klusēdami kāpa kalnā. Mežs tumsā nebija saskatāms, taču viņi zināja, ka tas vairs nav tālu un, ja vien neuzdursies kādam slēpnim, tur varēs justies drošībā. Turklāt Glenervens apzinājās, ka kopš šī brīža viņi neatrodas tabu aizsardzībā. Augšupejošā kore vairs nepiederēja Maunganamu, bet gan kalnu grēdai Taupo ezera austrumos. Tagad viņiem draudēja ne vien iezemiešu lodes, bet arī tiešs uzbrukums.
Desmit minūtes, cenzdamies neizraisīt pat vismazāko troksni, bēgļi kāpa uz nākamo plakankalni. Džons vēl nespēja saskatīt mežu, taču tas nevarēja būt tālāk par divi simti pēdām.
Pēkšņi jaunais kapteinis apstājās un pat atkāpās atpakaļ. Melnajā tumsā viņš, šķiet, sadzirdēja kādu troksni. Arī pārējie bēgļi sastinga uz vietas.
Džons tik ilgi stāvēja nekustīgi, ka ceļabiedri jau sāka uztraukties. Viņi gaidīja. Viņu baiļpilnais satraukums nav aprakstāms. Vai tiešām vajadzēs doties atpakaļ un vēlreiz meklēt patvērumu Maunganamu virsotnē?
Taču, pārliecinājies, ka troksnis vairs neatkārtojas, Džons Mengls atkal kāpa augšup pa šauro kori.
Drīz vien tumsā neskaidri iezīmējās meža apveidi. Vēl daži soļi, un bēgļi, sasnieguši mežu, nozuda biezajā lapotnē.
XVI nodala starp divĀm ugunĪm
Tumšā nakts bēgļiem bija labvēlīga. To vajadzēja izmantot, lai tiktu pēc iespējas tālāk no Taupo ezera neviesmīlīgajiem krastiem. Paganels uzņēmās vadību, un atkal šai grūtajā pārgājienā visā spožumā parādījās viņa apbrīnojamā ceļotāja nojauta. Ar pārsteidzošu veiklību viņš orientējās melnajā tumsā, nekļūdīgi uzgāja tikko samanāmas takas un nemaldīgi ieturēja pareizo virzienu. Tiesa, ģeogrāfam ļoti palīdzēja niktalopija, un viņa kaķa acis saskatīja vissīkākos priekšmetus.
Veselas trīs stundas bēgļi neapstādamies gāja pa lēzenajām austrumu nogāzēm. Paganels virzījās mazliet uz dienvidaustrumiem, lai nokļūtu šaurajā aizā starp Kaimanavas un Vahiti kalnu grēdām, kur aizvijās ceļš no Oklendas uz Hauka līci. Paganelam padomā bija šķērsot šo aizu, atstā.- jot ceļu sānis, un augstās kalnu grēdas aizsegā doties uz piekrasti cauri neapdzīvotajiem provinces apgabaliem.
Pulksten deviņos no rīta bēgļi divpadsmit stundās bija nogājuši divpadsmit jūdzes. Vairāk no varonīgajām sievietēm nevarēja prasīt. Turklāt arī vieta likās piemērota atpūtai. Bēgļi bija sasnieguši aizu, kas atdalīja abas kalnu grēdas. Oberlendas ceļš, aizvīdamies uz dienvidiem, palika pa labi. Paganels, neizlaizdams karti no rokām, nogriezās uz ziemeļaustrumiem, un pulksten desmitos ceļinieku pulciņš nonāca pie stāvas kalnu terases.' Izņēmuši no somām līdzpaņemtos produktus, ceļinieki parādīja