tiem pienācīgu godu. Pat Mērija Granta un majors, kuri līdz šim ēdamās papardes bija noniecinājuši, tagad ēda tās kāru muti. Atpūtušies līdz pulksten diviem pēcpusdienā, bēgji gāja tālāk uz austrumiem un apmetās vakarā uz naktsguļu astoņas jūdzes no kalniem. Visi tūdaļ devās pie miera un aizmiga tāpat zem klajām debesīm.
Nākamajā dienā ceļš bija daudz grūtāks. Tas veda caur vulkānisko ezeru, geizeru un sēravotu rajonu, kas pletās uz austrumiem no Vahiti kalnu grēdas. Šis ceļš bija tīkamāks acīm nekā kājām. Vai ik brīdi vajadzēja mest līkumus, pārvarēt šķēršļus, kas ļoti nogurdināja. Toties cik krāšņi skati, kāda bezgalīga dažādība!
Divdesmit kvadrātjūdžu plašā rajonā pazemes spēki atklājās daždažādos veidos. No savvaļas tējaskoku birzīm iztecēja neparasti dzidri sālsavoti, kuros mudžēja veselas kukaiņu miriādes. Šo avotu ūdens oda pēc degoša pulvera un atstāja uz zemes baltas nogulsnes, žilbinošas kā sniegs. Daži avoti bija karsti, citi auksti kā ledus. Avotu krastos auga milzu papardes tādos pašos apstākļos kā silūra ērā.
Gluži kā parkā, visās malās starp garaiņiem šļāca gaisā ūdens strūklas. Dažas darbojās nepārtraukti, citas ar starplaikiem, itin kā šeit rotaļātos kāds untumains Plūtons. Fontāni bija izkārtoti amfiteātra veidā uz dabiskām terasēm kā baseini modernā parkā. Odens straumes, jaukdamās kopā ar baltu garaiņu mutuļiem, pamazām saplūda vienkopus un pāri gigantisko kāpņu gandrīz caurspīdīgajiem pakāpieniem putodamas gāzās lejā, un piepildīja ar ūdeni veselus ezerus. Pēc tam karstos avotus un šalcošos geizerus nomainīja sēravoti. Visa zeme bija sētin nosēta lielām pūtēm. Tie bija pusizdzisuši krāteri, caur kuru daudzajām plaisām lauzās ārā dažādas gāzes. Gaiss bija piesātināts ar kodīgu un šķebīgu sērskābes smaku. Zemi viscaur klāja sēra kristāli. Šeit gadsimtu gaitā bija sakrājušās neizmērojamas bagātības. Ja Sicīlijas sēra atradnes kādreiz izsīks, tad šai pagaidām maz pazīstamajā Jaunzēlandes apvidū varēs attīstīties sēra rūpniecība.
Nav grūti iedomāties, cik lielu piepūli ceļiniekiem prasīja iešana caur šķēršļoto apvidu. Nebija viegli atrast vietu naktsguļai, un medniekiem netrāpījās pa šāvienam neviens putns, kam misters Olbinets varētu parādīt godu, noplūkdams to pats savām rokām. Tāpēc lielākoties vajadzēja apmierināties ar ēdamām papardēm un saldajām batātēm, gaužām pieticīgu barību, kura, protams, nevarēja atjaunot nogurušo ceļinieku spēkus. Ikviens tiecās ātrāk izkļūt laukā 110 neauglīgā un tuksnesīgā apgabala.
Tomēr bija vajadzīgas veselas četras dienas, lai izietu cauri šai šķēršļu joslai. Tikai 23. februārī piecdesmit jūdžu attālumā no Maunganamu ceļinieki apmetās Pagan&la kartē atzīmētā bezvārda kalna pakājē. Šeit skatienam pavērās krūmiem apauguši līdzenumi, aiz kuriem apvāršņa malā zil- gmoja lieli meži.
Tas, protams, bija patīkami, taču tikai tādā gadījumā, ja šīs jaukās vietas nebūs pārāk biezi apdzīvotas. Līdz šim ceļinieki nebija redzējuši pat iezemiešu pēdas.
šai dienā Maknebs un Roberts nošāva trīs kivi, kas ļoti greznoja pusdienu galdu, taču tas neturpinājās ilgi, jo pēc dažām minūtēm no medījuma vairs nebija palikusi pāri ne kripatiņa.
Pēc deserta no saldajām batātēm un kartupeļiem Paganels izteica priekšlikumu, ko visi uzņēma ar sajūsmu.
Viņš ierosināja nosaukt Glenervena vārdā bezvārda kalnu, kura virsotne iesniedzās mākoņos trīs tūkstoši pēdu augstumā. Ģeogrāfs tūdaļ rūpīgi ierakstīja kartē skotu lorda vārdu.
Nav nekādas vajadzības attēlot gaužām vienveidīgo ceļojumu beigu posma. Ceļā no ezeriem līdz Klusajam okeānam gadījās tikai divi trīs kaut cik nozīmīgi notikumi.
Augas dienas ceļinieki gāja caur mežiem un līdzenumiem. Džons noteica virzienu pēc saules un zvaigznēm. Debesis bija samērā žēlsirdīgas — tās nesūtīja nedz svelmi, nedz lietu. Tomēr ceļiniekus, kas bija izturējuši tik daudz pārbaudījumu, māca aizvien lielāks nogurums, un viņi ilgojās iespējami ātrāk nokļūt kādā misijā. Viņi joprojām sarunājās, taču sarunas vairs nebija kopīgas. Ceļinieku pulciņš bija sadalījies grupās, kuras saistīja ne vien simpātijas, bet ari visapslēptāko domu kopība.
Glenervens parasti soļoja viens pats. Tuvojoties piekrastei, viņš aizvien biežāk kavējās iztēlē pie «Dunkana» un tā komandas. Aizmirsdams bries- .mas, kas vēl varēja draudēt ceļā līdz Oklendai, viņš domāja tikai par saviem nogalinātajiem matrožiem. Šī drausmīgā vīzija viņu nemitīgi vajāja.
Par Hariju Grantu neviens vairs nerunāja. Kāpēc tas būtu jādara, ja viņa labā vairs nevarēja neko darīt? Ja arī kapteiņa vārds vēl tika pieminēts, tad vienīgi viņa meitas un Džona Mengla sarunās.
Džons ne reizi neatgādināja Mērijai to, ko jaunā meitene bija viņam teikusi pēdējā naktī, kad viņi bija ieslodzīti cietumā. Aiz smalkjūtības viņš negribēja pieminēt vārdus, kuri bija izsacīti vislielākā izmisuma brīdī.
Runādams par Hariju Grantu, Džons aizvien vēl apcerēja jaunus plānus. Viņš apgalvoja Mērijai, ka Glenervens organizēs vēl vienu ekspedīciju. Savus apsvērumus viņš pamatoja ar to, ka atrastais dokuments nerada nekādas šaubas. Tātad Harijs Grants ir kaut kur atrodams. Un viņš
Neparasti dzidrie salsavoti.
jāatrod, lai arī būtu jāpārmeklē visa zemeslode. Šie vārdi Mēriju veldzēja. Viņus abus saistīja vienas un tās pašas domas, viņi abi dzīvoja ar vienām un tām pašām cerībām. Bieži vien arī lēdija Helēna piedalījās viņu sarunās. Viņa saprata, ka tās ir tikai ilūzijas, taču viņa negribēja atgādināt jaunajiem cilvēkiem bēdīgo īstenību.