Maknebs, Roberts, Vilsons un Milredijs, neaizklīstot nekur tālu no pārējiem biedriem, centās iegūt iespējami vairāk medījumu. Paganels, joprojām tīstīdamies formiuma apmetnī, nerunīgs un domīgs, turējās noma|us.
Lai gan mēdz teikt, ka saskaņā ar dabas likumiem nebeidzami pārbaudījumi, briesmas, nogurums un trūkums pat vislabākos raksturus dara nīgrus un ļaunus, mūsu ceļiniekus nelaimes vēl vairāk saliedēja, viņi bija tikpat uzticīgi cits citam un ar mieru ziedot dzīvību otra labā.
25. februārī ceļu aizšķērsoja upe. Spriežot pēc Paganela kartes, tā bija Vaikari. Ceļinieki pārgāja tai pāri braslā.
Veselas divas dienas turpinājās krūmiem apauguši līdzenumi. Puse ceļa no Taupo ezera līdz okeāna piekrastei bija noieta, ceļinieki gan jutās noguruši, toties viņi, par laimi, nesastapās ar iezemiešiem.
Pēc tam sākās nebeidzami meži, kas atgādināja Austrālijas mežus, taču eikaliptu vietā šeit auga kauri. Lai gan četros mēnešos, kas tika pavadīti klejojumos, bija piedzīvots daudz pārsteigumu, Glenervens un viņa ceļabiedri tomēr varēja jūsmot arī par milzīgajām priedēm, kas godam stādāmas līdzās Libānas ciedriem un Kalifornijas mamutkokiem. Kauri jeb, botāniķu valodā, abiateas damaritias bija tik augsti, ka zari tiem sākās tikai simt pēdas virs zemes. Šie koki auga puduros, un mežu veidoja nevis atsevišķi koki, bet neskaitāmas koku grupas, kas divi simti pēdu augstumā pleta savus zaļos saulsargus.
Jaunie kauri, kam gadu skaits tikai mazliet pārsniedza simtu, bija līdzīgi Eiropas sarkanajām eglēm. Tiem bija tumšs konusveida zaru vainags ar smailu galotni. Turpretī kokiem, kuru vecums bija mērojams piecos un sešos gadsimtos, virs krustām šķērsām savītajiem zariem pacēlās milzīgas zaļu skuju teltis. Šiem Jaunzēlandes mežu patriarhiem stumbra apkārtmērs sasniedza piecdesmit pēdas, un visi ceļinieki, sadevušies izstieptās rokās, nevarēja apņemt milzīgo stumbru.
Trīs dienas ceļinieku pulciņš gāja zem šīm zaļajām arkām pa mālainu zemi, ko vēl nekad nebija minuši cilvēka kāja. Par to skaidri liecināja kauru pakājē satecējušās sveķu lāmas. Tā bija liela bagātība, kas nodrošinātu eksportu daudzus gadus.
Mednieki veseliem bariem uzgāja kivi, kas tik reti sastopami maoru apdzīvotajos apgabalos. Acīmredzot šais nepieejamajos mežos savdabīgie putni bija atraduši patvērumu no zēlandlešu suņiem. Kivi tagad bagātīgi apgādāja ceļiniekus ar sātīgu barību.
Paganelam kādā biezoknī palaimējās iztālēm ieraudzīt divus milzīgus putnus. Viņā pamodās dabaspētnieka instinkts. Viņš paaicināja talkā majoru un Robertu, un viņi trijatā, nejuzdami nogurumu, devās pa pēdām dīvainajiem putniem.
Ģeogrāfa kvēlā interese bija pilnīgi saprotama, jo viņš pazina vai ari šķita pazīstam moa putnu, kas pieder pie dinormis sugas un ko daudzi zinātnieki uzskata par izmirušu. Sī sastapšanās apstiprināja Hohštetera un citu ceļotāju viedokli, ka šie bezspārnainie milži vēl tagad dzīvo Jaunzēlandē.
Paganela vajātie moa, megatēriju un pterodaktilu laikabiedri, sasniedza astoņpadsmit pēdu augstumu. Tramīgie milzu strausi bēga ar apbrīnojamu ātrumu. Skrējienā viņus nevarēja panākt pat lode. Pēc dažām minūtēm nenotveramie moa nozuda lielajos kokos, un mednieki tikai velti bija tērējuši pulveri.
1. marta vakarā Glenervens un viņa ceļabiedri, beidzot tikuši laukā no milzīgā kauru meža, apmetās uz naktsguļu pie Ikirandži kalna, kura virsotne paceļas pieci tūkstoši pieci simti pēdu augstumā.
No Maunganamu kalna viņus tagad šķīra apmēram simt jūdzes, un līdz piekrastei vēl bija atlikušas trīsdesmit jūdzes. Džons Mengls bija cerējis šo pārgājienu veikt desmit dienās, taču toreiz viņš nevarēja paredzēt, kādas grūtības būs jāpārvar šai apvidū.
Piespiedu līkumi, dažādie kavēkļi un neprecizitātes, nosakot virzienu, pagarināja ceļu turpat par vienu piekto daļu, un, sasnieguši Ikirandži kalnu, ceļinieki jutās pagalam noguruši.
Līdz piekrastei vēl bija divu krietnu dienu gājums, un tieši tagad bija vajadzīga jauna enerģija un pastiprināta modrība, jo sākās apgabali, kur varēja sastapt iezemiešus.
Tomēr, pārvarējuši nogurumu, ceļinieki nākamajā dienā, gaismai austot, atkal devās tālāk.
Starp Ikirandži kalnu, kas palika pa labi, un Hārdija kalnu, kura virsotne pacēlās pa kreisi trīs tūkstoši septiņi simti pēdu augstumā, ceļš kļuva ārkārtīgi grūts. Desmit jūdzes pletās līdzenums, viscaur apaudzis ar sapldžeku — vijīgiem ložņaugiem, kas tiek trāpīgi dēvēti par žņaudzēj- liānām. Ik uz soļa šīs liānas pinās ap rokām un kājām un, gluži kā čūskas, apvija visu ķermeni. Divas dienas vajadzēja lauzt ceļu ar cirvi rokā un cīnīties pret šo daudzgalvaino hidru — staipīgajiem un sīkstajiem ložņaugiem, kurus Paganels labprāt būtu ierindojis zoofītu klasē.
Sais līdzenumos medīt nebija iespējams, un mednieki vairs nedeva savu tiesu kopējam galdam. Pārtikas krājumi izsīka, un papildināt tos nebija nekādas iespējas. Odens trūkuma dēļ ceļinieki nevarēja remdēt slāpes, kuras nogurums darīja vēl skaudrākas.
Glenervens un viņa ceļabiedri cieta briesmīgas mokas, un, šķiet, pirmo reizi viņu garīgie spēki draudēja izsīkt.
Vairs tik tikko vilkdamies, vienīgi dzīvības instinkta vadīti, pārgu- rušie ceļinieki beidzot sasniedza Lotinas zemesragu Klusā okeāna krastā.
Šeit rēgojās dažas pamestas būdas, karā nopostīta ciemata paliekas, pletās neapstrādāti lauki. Visur bija redzamas laupīšanas un ugunsgrēku pēdas. Šeit liktenis nelaimīgajiem ceļiniekiem bija sagatavojis vēl vienu briesmīgu pārbaudījumu.
Viņi steberēja gar krastu, kad pēkšņi kādu jūdzi no viņiem parādījās iezemiešu bars. Vicinādami ieročus, mežoņi strauji tuvojās. Glenervens un viņa ceļabiedri atradās pašā jūras krastā, viņiem vairs nebija kur bēgt. Saņēmis pēdējos spēkus, Glenervens jau gribēja dot rīkojumu aizsargāties, kad Džons Mengls pēkšņi iesaucās: