— Laiva! Laiva!
Patiesi divdesmit soļus no bēgļiem smilšainajā krastā bija izvilkta piroga ar sešiem airiem. Vienā acumirklī bēgļi iestūma laivu ūdenī, ielēca tajā iekšā un laidās prom no bīstamā krasta. Džons Mengls, Maknebs, Vilsons un Milredijs sēdās pie airiem. Glenervens satvēra stūri, abas sievietes, Olbinets un Roberts ieņēma vietas laivas pakaļgalā.
Pēc desmit minūtēm piroga jau atradās ceturtdaļjūdzi no krasta. Jūra bija mierīga. Bēgļi visu laiku klusēja.
Nevēlēdamies atrauties pārāk tālu no krasta, Džons jau dzīrās dot pavēli braukt gar piekrasti, kad pēkšņi airis viņa rokās sastinga.
Viņš bija ieraudzījis trīs pirogas, kas parādījās aiz Lotinas zemesraga un kas acīmredzot gribēja uzsākt vajāšanu.
— Jūrā! Jūrā! — Džons iesaucās. — Labāk atrast galu viļņos.
Četru airu dzīta, laiva traucās tālāk selgā. Kādu pusstundu bēgļiem
izdevās noturēties tai pašā attālumā no vajātājiem, taču nelaimīgo spēki drīz vien galīgi izsīka un vajātāju pirogas neatvairāmi tuvojās. Viņus vairs šķīra nepilnas divas jūdzes. Nebija nekādas iespējas izvairīties no iezemiešu uzbrukuma. Bēgļi jau gatavojās atklāt uguni no savām garajām šautenēm.
Ko darīja šai laikā Glenervens? Stāvēdams kājās laivas pakaļgalā, viņš meklēja ar skatienu apvāršņa malā kādu pārdabisku palīdzību. Ko viņš gaidīja? Ko viņš gribēja? Vai viņam bija kāda nojauta?
Te pēkšņi acis viņam iemirdzējās un roka pastiepās pret kādu punktu tālumā.
— Kuģis! — viņš iesaucās. — Kuģis, dārgie draugi! Airējiet spēcīgāk!
Neviens no četriem airētājiem pat nepagriezās, lai paskatītos uz negaidīti uzradušos kuģi, jo nedrīkstēja taču zaudēt nevienu aira vēzienu. Vie-
Lielgabala lode pāršķēla pirogu uz pusēm.
nīgi Paganels, piecēlies kājās, pavērsa tālskati pret punktu, ko bija pamanījis Glenervens.
— Jā, tas ir kuģis, — ģeogrāfs konstatēja. — Tvaikonis. Dodas šurp ar pilnu tvaiku. Saņemieties, draugi!
Bēgļi ar jaunu sparu uzgula uz airiem un veselu pusstundu turējās līdzšinējā attālumā no vajātāju pirogām. Tvaikonis kļuva aizvien skaidrāk un skaidrāk saredzams. Jau varēja saskatīt divus mastus ar nolaistām burām un biezus melnu dūmu mutuļus. Atdevis stūri Robertam, Glenervens satvēra Paganela tālskati un saspringti sekoja katrai kuģa kustībai.
Bet ko gan izjuta Džons Mengls un pārējie bēgļi, ieraugot, ka lorda seja pēkšņi pārvēršas, nobāl un tālskatis izkrīt viņam no rokām? Viens vienīgs vārds ieskaidroja šo izmisuma pilno vilšanos.
— «Dunkans»! — Glenervens iekliedzās. — «Dunkans» un katordznieki!
— «Dunkans»! — Džons iesaucās, nomezdams airi un pietrūkdamies kājās.
— Jā! Nāve no abām pusēm! — Glenervens murmināja, negaidītās nelaimes satriekts.
Nekādu šaubu vairs nevarēja būt: tā bija laupītāju sagrābtā jahta! No majora lūpām izlauzās pret debesīm raidīti lāsti. Tas jau sniedzās pāri viņa spēkiem.
Tikmēr laiva tika atstāta viļņu varā. Kurp to vadīt? Kurp bēgt? Vai bija kāda izvēle starp mežoņiem un katordzniekiem?
No tuvākās iezemiešu pirogas atskanēja šāviens, un lode caururba Vilsona airi. Daži airu vēzieni atkal tuvināja laivu «Dunkanam».
Jahta traucās pilnā gaitā un atradās vairs tikai kādu pusjūdzi no bēgļiem. Džons Mengls, redzēdams, ka viņi ielenkti no visām pusēm, vairs nezināja, kurp vadīt pirogu, kādā virzienā bēgt. Abas nelaimīgās sievietes, ceļos nometušās, izmisīgi lūdza dievu.
Mežoņi sāka sparīgi šaut, un ūdeni apkārt laivai kapāja ložu krusa. Te pēkšņi atskanēja spēcīgs grāviens, un pāri bēgļu galvām nosvilpa jahtas lielgabala lode. Nokļuvusi starp divām ugunīm, bēgļu laiva palika uz vietas starp «Dunkanu» un iezemiešu pirogām.
Aiz izmisuma zaudējis vai prātu, Džons Mengls satvēra cirvi. Viņš grasījās izcirst laivā caurumu un nogremdēt to kopā ar nelaimīgajiem biedriem, kad Roberts viņu atturēja.
— Toms Ostins! Toms Ostins! — zēns iesaucās. — Viņš ir uz klāja! Es viņu redzu! Viņš pazīst mūs! Viņš māj mums ar cepuri!
Cirvis Džona Mengla rokās sastinga.
Pār bēgļu galvām nosvilpa otra lode, pāršķeldama uz pusēm tuvāko no trim iezemiešu pirogām. Uz «Dunkana» klāja atskanēja skaļš «urā!».
Pārējie mežoņi, šausmu pārņemti, apgrieza pirogas un laidās ko mācēdami atpakaļ uz krastu.
— Surp! Brauc šurp! — Džons Mengls sauca pilnā balsī.
Pēc dažām minūtēm visi desmit bēgļi, nekā nesaprazdami un neapjēgdami, jau atradās drošībā uz «Dunkana».
XVII nodaļa
KĀPĒC «DUNKANS» KURSĒJA GAR JAUNZĒLANDES AUSTRUMU KRASTU
Nav iespējams izteikt vārdos Glenervena un viņa draugu izjūtas, kad viņi atkal dzirdēja vecās Skotijas dziesmas. Brīdī, kad viņi kāpa uz «Dunkana» klāja, dūdinieks sāka spēlēt Malkolmas klana tautas dziesmu un komanda ar skaļiem «urā!» saucieniem apsveica lorda atgriešanos uz kuģa.
Glenervens, Džons Mengls, Paganels, Roberts un pat majors — visi aiz prieka raudāja un apkampās. Tas bija īsts neprātīgas līksmes virpulis. Ģeogrāfs bija galīgi vai galvu zaudējis. Viņš lēkāja kā prātā jucis un visu laiku tēmēja ar tālskati uz iezemiešu pirogām, kuras jau tuvojās krastam.
Taču, redzēdama, cik noskranduši ir Glenervens un viņa biedri, cik smagas ciešanu pēdas iegūlušas viņu izdilušajās sejās, jahtas komanda pēkšņi pārtrauca skaļos prieka izpaudumus. Vairs nebija ne miņas no tiem drosmīgajiem un dūšīgajiem ceļiniekiem, kas pirms trim mēnešiem, cerību spārnoti, bija devušies pa kapteiņa Granta pēdām. Tās bija tikai viņu ēnas. Nejaušība — vienīgi laimīga nejaušība bija atvedusi viņus atpakaļ uz kuģa, kuru viņi vairs nekad nebija cerējuši ieraudzīt! Cik vārgi un nespēcīgi viņi bija!