Tomēr, iekāms ceļinieki atpūtās, remdēja slāpes un izsalkumu, Glenervens iztaujāja Tomu Ostinu, kāpēc viņš atrodas šeit.
Kāpēc «Dunkans» kursē Jaunzēlandes austrumu piekrastē? Kāpēc tas nav nokļuvis Džoisa rokās? Kādi debesu spēki atsūtījuši jahtu pretī bēgļiem?
Kāpēc? Kā? Kādēļ? Tomu Ostinu no visām pusēm bērtin apbēra jautājumiem. Vecais jūrnieks vairs nezināja, kam lai atbild. Beidzot viņš nolēma uzklausīt vienīgi lordu Glenervenu un atbildēt vienīgi viņam.
— Kur ir katordznieki? — Glenervens vaicāja. — K6 jūs izdarījāt ar katordzniekiem?
— Ar katordzniekiem? — Toms Ostins pārjautāja, itin neko nesaprazdams.
— Jā, ar tiem neliešiem, kas uzbruka jahtai.
— Kādai jahtai? — Toms Ostins brīnījās. — Vai jūsu augstības jahtai?
— Kā tad, Tom, «Dunkanam»! Bens Džoiss taču ieradās pie jums?
— Es nepazīstu nekādu Benu Džoisu, es nekad neesmu viņu pat redzējis, — Toms Ostins atbildēja.
— Nekad! — Glenervens iesaucās, pārsteigts par vecā jūrnieka atbildi. — Tad sakiet beidzot — kāpēc «Dunkans» kursē gar Jaunzēlandes krastu?
Glenervens, lēdija Helēna, mis Granta, Paganels, majors, Roberts, Džons Mengls, Olbinets, Milredijs un Vilsons jau tāpat bija gaužām pār< steigti par vecā jūrnieka neizpratni, taču cik liels gan bija viņu izbrīns, kad Toms mierīgi atbildēja:
— Bet tāda taču bija jūsu augstības pavēle.
— Mana pavēle?! — Glenervens iesaucās.
— Tieši tā, milord. Es tikai izpildu jūsu norādījumus, kādus jūs devāt 14. janvāri rakstītajā vēstulē.
— Manā vēstulē! Manā vēstulē! — Glenervens iesaucās.
Visi desmit ceļinieki ielenca Tomu Ostinu ciešā lokā, vai aprīdami viņu skatieniem. Tātad pie Snouvijas rakstītā vēstule tomēr bija nonākusi uz «Dunkana».
— Izskaidrojiet mums visu pēc kārtas, — Glenervens sacīja, — citādi man liekas — es sapņoju. Tātad jūs saņēmāt vēstuli, Tom?
— Tieši tā, jūsu augstības vēstuli.
— Melburnā?
— Jā, Melburnā, kad kuģis jau bija tikpat kā izlabots.
— Kas tā bija par vēstuli?
— Tā nebija rakstīta ar jūsu roku, bet jūs bijāt to parakstījis, milord.
— Tas ir tas pats. Un manu vēstuli jums atnesa katordznieks, vārdā Bens Džoiss?
— Nē, jūrnieks Airtons, «Britānijas» bocmanis.
— Kā tad! Airtons un Bens Džoiss ir viena un tā pati persona. Un kas bija rakstīts šai vēstulē?
— Tajā bija dots rīkojums nekavējoties atstāt Melburnu un doties uz…
— Uz Austrālijas austrumu krastu? — Glenervens tik dedzīgi iesaucās, ka vecais jūrnieks samulsa.
— Uz Austrālijas austrumu krastu? — Toms atkārtoja izbrīnā plati ieplestām acīm. — Nevis uz Austrālijas, bet uz Jaunzēlandes austrumu krastu.
— Uz Austrālijas! Uz Austrālijas, Tom! — Glenervena biedri vienā balsī atkārtoja.
Toms Ostins galīgi samulsa. Glenervens runāja ar tādu pārliecību, ka vecais jūrnieks sāka šaubīties, vai viņš vēstuli pareizi izlasījis. Tas taču nevar būt, ka viņš, uzticīgs un kārtīgs jūrnieks, būtu tik nepiedodami alojies. Viņš pat nosarka aiz satraukuma.
Atgriešanās uz «Dunkana».
— Nomierinieties, Tom, — lēdija Helēna teica, — acīmredzot tāda bija dieva griba …
— Piedodiet, kundze, — vecais Toms iebilda. — Nē, tas nav iespējams! Es nevarēju kļūdīties! Vēstuli lasīja arī Airtons, un tieši viņš pretēji pavēlei gribēja piespiest mani braukt uz Austrālijas piekrasti!
— Airtons? — Glenervens iesaucās.
— Viņš pats! Viņš centās man iegalvot, ka tā esot kļūda, ka jūs esot licis braukt uz Tufolda līci.
— Vai jums šī vēstule ir, Tom? — majors ieinteresēts jautāja.
— Jā, Makneba kungs, — Ostins atbildēja. — Es tūdaļ to atnesīšu.
Un Ostins aizsteidzās uz savu kajīti kuģa priekšgalā. Kamēr kapteiņa
palīgs bija prom, pasažieri klusēdami uzlūkoja cits citu. Vienīgi majors, sakrustojis rokas uz krūtīm, ieurbās ar skatienu Paganelā un sacīja:
— Nu vai zināt, Paganel, tas nu būtu tā kā mazliet par daudz!
— Ko jūs teicāt? — ģeogrāfs nomurmināja. Saliecies kūkumā un atbīdījis brilles uz pieres, viņš šķita līdzīgs milzīgai jautājuma zīmei.
Ostins atgriezās. Rokā viņš turēja vēstuli, ko Paganels bija rakstījis un Glenervens parakstījis.
— Lasiet, jūsu augstība, — vecais jūrnieks sacīja.
Glenervens paņēma vēstuli un lasīja:
— «Pavēlu Tomam Ostinam nekavējoties iziet jūrā un braukt ar «Dunkanu» uz trīsdesmit septīto platuma grādu Jaunzēlandes austrumu krastā …»
— Jaunzēlandes! — Paganels iesaucās, pielēkdams klāt.
Viņš izrāva vēstuli Glenervenam no rokām, izberzēja acis, uzbīdīja uz deguna brilles un pats vēlreiz pārlasīja vēstuli.
— Jaunzēlandes! — viņš sacīja dīvaini pārvērstā balsī, un vēstule izslīdēja viņam no rokām.
Sai brīdī viņš juta, ka viņa plecam uzgulst kāda roka. Viņš izslējās un sastapās aci pret aci ar majoru.
— Ko lai saka, cienījamais Paganel, — Maknebs runāja nopietnā balsī. — Kāda laime, ka jūs nenosūtījāt «Dunkanu» uz Indoķīnu!
Sis joks nabaga ģeogrāfu galīgi satrieca. Visa kuģa komanda locījās homēriskos smieklos. Paganels gluži kā prātā jucis staigāja šurpu turpu, galvu rokās saķēris un matus plēsdams. Viņš vairs neapjēdza, ko dara, un vēl mazāk to, kas viņam būtu jādara. Viņš automātiski nokāpa pa kāpnēm lejā un sāka bezmērķīgi meimurot pa klāju, pēc tam uzkāpa uz baka kuģa priekšgalā. Seit kājas viņam sapinās tauvas ritulī. Viņš sazvārojās un steigā satvēra auklas galu.