Te pēkšņi atskanēja apdullinošs grāviens. Bija izšāvis kuģa priekšgalā uzstādītais lielgabals, un mierīgos ūdeņus sakūla kartečas lādiņš. Nelaimīgais Paganels bija nejauši parāvis aiz pielādētā lielgabala auklas, deglis aizdegās, un norībēja šāviens. Ģeogrāfs atkrita atpakaļ un novēlās pa baka kāpnēm lejā līdz pat komandas kubrikam.
Šāviena troksnim sekoja izbaiļu kliedziens. Šķiet, bija notikusi neglābjama nelaime. Matroži metās starpklājā un iznesa uz klāja līkumā salie- kušos Paganelu. Ģeogrāfs vairs nerunāja.
Garo, nekustīgo ķermeni matroži aiznesa uz pūpi. Krietnā francūža biedri bija satriekti. Majors, kas vajadzības brīžos aizstāja ārstu, dzīrās nelaimīgo Paganelu izģērbt, lai pārsietu brūces, taču, tiklīdz viņa roka pieskārās mirējam, tas tūdaļ uzlēca kājās, itin kā to būtu skārusi elektriskā strāva.
— Nekad! Nekad! — viņš iekliedzās un, vīstīdams kalsno ķermeni drēbju driskās, neparasti steidzīgi pogāja ciet visas pogas.
— Paklausieties, Paganel! — majors sacīja.
—• Nē! Vai dzirdat, nē!
— Vajag taču izmeklēt…
— Jūs neko neizmeklēsit!
— Varbūt jums kas lauzts … — Maknebs neatlaidās.
— Jā, ir lauzts, — Paganels atbildēja, sparīgi nostādamies uz garajām kājām, — taču to, ko esmu salauzis, izlabos namdaris.
— Ko tad jūs salauzāt?
— Klājbalstu, kad lidoju lejā no baka.
Pēc šī paskaidrojuma atskanēja jauna smieklu šalts. Redzēdami, ka cienījamais Paganels sveiks un vesels izkļuvis no kļūmes ar jahtas lielgabalu, cienījamā ģeogrāfa draugi pilnīgi nomierinājās.
«Šis ģeogrāfs ir pārlieku kautrīgs,» majors nodomāja.
Pēc tam kad Paganels bija atguvies no lielajiem pārdzīvojumiem, viņam vajadzēja atbildēt uz vēl vienu jautājumu, no kura viņš nevarēja izvairīties.
— Bet tagad, Paganel, atbildiet vaļsirdīgi, — Glenervens pievērsās ģeogrāfam. — Es atzīstu, ka jūsu izklaidība bijusi mums svētīga. Bez jums «Dunkans», bez šaubām, būtu nonācis katordznieku rokās. Bez jums maori mūs atkal būtu saņēmuši gūstā. Bet, dieva dēļ, sakiet — kādas dīvainas asociācijas dēļ, kādu pārdabisku prāta nomaldu dēļ jūs Austrālijas vietā ierakstījāt Jaunzēlandi?
— Nolāpīts, — Paganels iesaucās. — Tas tāpēc …
Taču šai mirklī ģeogrāfa skatiens apstājās pie Roberta un Mērijas Grantas — un viņš aprāvās. Pēc tam viņš atbildēja:
— Ko lai dara, dārgais Glenerven! Esmu nelabojams nelga un neprātis. Acīmredzot nekad netikšu laukā no izklaidīga dīvaiņa ādas.
— Ja vien jums to nenodīrās, — majors piebilda.
— Man nodīrās ādu? — ģeogrāfs aizkaitināts iekliedzās. — Vai tas ir mājiens?
— Kāds mājiens, Paganel? — Maknebs mierīgi vaicāja.
Taču ar to saruna bija galā. «Dunkana» noslēpumainā parādīšanās bija noskaidrota. Brīnumainā kārtā izglābušies pasažieri vienīgi alka jo ātrāk nokļūt savās ērtajās kajītēs un paēst brokastis.
Kad lēdija Helēna, Mērija Granta, majors, Paganels un Roberts bija aizgājuši, Glenervens un Džons Mengls vēl aizturēja kādu brīdi Tomu Ostinu, lai iztaujātu viņu par šo un to sīkāk.
— Bet tagad, krietnais Tom, — Glenervens viņu uzrunāja, — sakiet — vai pavēle kursēt gar Jaunzēlandes piekrasti jums nelikās dīvaina?
— Jā, jūsu augstība, — Ostins atbildēja. — Jāatzīstas, es tiešām biju izbrīnījies. Taču manā dabā nav apšaubīt saņemtās pavēles, un es to izpildīju. Vai es varēju citādi rīkoties? Ja es precīzi neizpildītu vēstulē dotos rīkojumus un notiktu kāda katastrofa, vai tā nebūtu mana vaina? Vai jūs, kapteini, būtu rīkojušies citādi?
— Nē, Tom, gluži tāpat, — Džons Mengls atbildēja.
— Bet ko jūs domājāt par pavēli? — Glenervens jautāja.
— Es domāju, jūsu augstība, ka Harija Granta interesēs jābrauc turp, kur jūs pavēlat. Es domāju, ka jaunie apsvērumi jūs pamudinājuši doties uz Jaunzēlandi ar kādu citu kuģi un man jāgaida jūs šās salas austrumu krastā. Turklāt jāpiebilst, ka, izbraucot no Melburnas, es nevienam neizpaudu mūsu ceļa mērķi un komanda par to uzzināja, kad mēs atradāmies atklātā jūrā un Austrālijas krasti jau bija izgaisuši skatienam. Taču pēc tam uz kuģa notika kāds starpgadījums, kas sagādāja man daudz raižu,
— Kas tad notika, Tom? — Glenervens vaicāja.
— Kad nākamajā dienā pēc mūsu izbraukšanas no Melburnas, — Toms Ostins turpināja, — bocmanis Airtons uzzināja, kurp dodas «Dunkans» …
— Airtons?! — Glenervens iesaucās. — Vai tad viņš atrodas uz jahtas?
— Jā, jūsu augstība.
— Airtons ir šeit! — Glenervens atkārtoja, raudzīdamies uz Džonu Menglu.
— Dieva griba, — jaunais kapteinis atsaucās.
Abu vīru atmiņā tūdaļ atplaiksnīja visas Airtona ļaundarības, viņa ilgi perinātā nodevība, Glenervena ievainošana, neģēlīgais mēģinājums noslepkavot Milrediju, daudzās likstas, kādas ekspedīciju bija piemeklējušas Snouvijas purvos. Un tagad dīvainas apstākļu sagadīšanās dēļ ļaundaris bija viņu varā.
— Kur viņš ir? — Glenervens steidzīgi noprasīja.
— Kuģa priekšgalā kajītē zem uzraudzības, — Toms Ostins atbildēja,
— Kāpēc viņš ieslodzīts?
— Nekad! Nekad! — Paganels iekliedzās.
— Uzzinājis, ka jahta uzņēmusi kursu uz Jaunzēlandes krastiem, viņš aizsvilās trakās dusmās, gribēja piespiest mani mainīt kursu, viņš draudēja man un beidzot sāka musināt komandu uz dumpi. Es sapratu, ka viņš kjūst bīstams, un biju spiests padarīt viņu nekaitīgu.
— Un kas notika tālāk?
— Kopš tā laika viņš tup kajītē un pat nemēģina izkļūt laukā.