— Nudien man vajadzēja tur būt! — Roberts iesaucās.
— Un tu, draudziņ, tad būtu dzēris no visspirdzinošākā prieka avota, — Paganels aizrautīgi turpināja. — Patiesi, vai pasaulē var būt lielāks gandarījums un patiesāks prieks par to, kādu izjūt jūras braucējs, atzīmēdams uz kuģa kartes savus atklājumus! Viņš vēro, kā pamazām viņa acu priekšā veidojas jaunas zemes, kā izkāpj no viļņu bangotnes sala pēc salas, rags pēc raga. Sākumā krastu aprises ir neskaidras, nepilnīgas un saraustītas. Šeit vientuļš zemesrags, tur izolēts joms, tālāk — neaptverams līcis. Ar laiku atklājumi papildina cits situ, līnijas savienojas, pun- ktīru uz kartēm aizstāj svītra. Līči iegulst sauszemē noteiktās vietās, zemesragi atbalstās uz zināmiem krastiem. Un beidzot uz globusa visā krāšņumā parādās jauns kontinents ar ezeriem, upēm un upītēm, kalniem, ielejām, līdzenumiem, ciematiem, pilsētām un metropolēm. Ai, dārgie draugi, jaunu zemju atklājējs ir visīstākais izgudrotājs! Viņš pārdzīvo- tādus pašus saviļņojuma brīžus, tādus pašus pārsteigumus. Bet nu šīs atradnes turpat pilnīgi iztukšotas — viss redzēts, viss izpētīts, visi kontinenti un jaunās zemes atklātas, un mums, pēdējiem ienācējiem ģeogrāfijas zinātnē, vairs nav ko darīt.
— Un tomēr ir, dārgais Paganel, — Glenervens iebilda.
— Kas tad?
— Tas, ko mēs darām!
«Dunkans» tikmēr ar apbrīnojamu ātrumu traucās pa Vespuči un Magelāna ceļu. 15. septembrī tas šķērsoja Mežāža tropu un uzņēma kursu uz daudzināto jūras šaurumu. Vairākas reizes kā tikko manāma līnija apvāršņa malā parādījās Patagonijas zemie krasti. Līdz tiem bija vairāk nekā desmit jūdžu, un pat slavenais Paganela tālskatis sniedza savam īpašniekam tikai neskaidru priekšstatu par Amerikas piekrasti.
25. septembrī «Dunkans» jau atradās pie Magelāna jūras šauruma un droši iebrauca tā ūdeņos. So ceļu parasti izraugās tvaikoņi, kas dodas uz Kluso okeānu. Šaurums ir tieši trīssimt septiņdesmit sešas jūdzes garš. Tas ir pietiekami dziļš, lai pa to varētu izbraukt vislielākie kuģi, pat turoties pie pašiem krastiem. Šauruma dibens piemērots enkura izmešanai. Abos krastos daudz saldūdens avotu, upēs milzums zivju, meži bagāti ar medījumiem. Kādās divdesmit vietās var droši un ērti piestāt pie krasta. Vārdu sakot, šeit ir tūkstošiem priekšrocību, kādu nav nedz Lemēra jūras šaurumā, nedz pie Hornas raga draudīgajām klintīm, kur nemitīgi plosās viesuļi un vētras.
Pirmajās brauciena stundās, apmēram sešdesmit, astoņdesmit jūdžu garā posmā līdz Gregorija ragam, jūras šauruma krasti bija lēzeni un smilšaini. Zaks Paganels negribēja palaist garām nevienu ainavu, nevienu piekrastes sīkumu. Braucienam pa šaurumu nevajadzēja ilgt vairāk par trīsdesmit sešām stundām, un garām slīdošā, dienvidu saules apmirdzētā abu krastu panorāma, protams, bija tā vērta, lai ievērojamais zinātnieks to apbrīnotu. Ziemeļu krastā neredzēja neviena cilvēka. Vienīgi Uguns- .zemes kailajā klintājā klimta daži nožēlojami iezemieši. Neredzēdams neviena patagoņa, Paganels jutās gaužām sarūgtināts un nevarēja vien beigt šķendēties par lielu uzjautrinājumu saviem ceļabiedriem.
— Patagonija bez patagoņiem nav nekāda Patagonija, — viņš sacija.
— Pacietieties, cienījamo ģeogrāf, gan redzēsim arī patagoņus, — lords Glenervens atsaucās.
— Diez vai.
— Bet viņi taču eksistē, — lēdija Helēna iebilda.
— Ļoti šaubos, kundze, jo es nevienu neredzu.
— Galu galā vārds «patagoņi», kas spāniski nozīmē «lielkāji», diez vai tiktu dots iedomātām būtnēm.
— Vārds vēl neko nenozīmē, — Paganels pastāvēja pie savām domām, lai saasinātu strīdu. — Turklāt nemaz nav zināms, kā viņi paši sevi sauc.
— Kas to būtu domājis! — Glenervens brīnījās. — Vai jūs, major, to zinājāt?
— Nē, — Maknebs attrauca, — un es nedotu nevienu skotu mārciņu, lai to uzzinātu.
— Un jums tomēr tas būs jāuzzina, vienaldzīgais cilvēk! — Paganels paziņoja. — Tiesa, Magelāns šejienes iezemiešus nosauca par patagoņiem, bet ugunszemieši viņus dēvē par tiremeņiem, čīlieši — par koukalviem, Karmenas kolonisti — par tehvelčiem, araukāņi — par uiličiem. Bugen- vils nosauca viņus par čauhiem, Falkners — par teveletiern. Viņi paši sevi dēvē par inakiein. Sakiet, lūdzu, — kā lai cilvēks tiek gudrs šai jūklī ur* vai vispār tauta ar tik daudziem vārdiem var eksistēt?
— Ir nu gan pierādījums! — lēdija Helēna iesaucās.
— Pieņemsim, ka tas tā ir, — Glenervens noteica, — taču, manuprāt,, mūsu draugam Paganelam jāatzīst: ja arī pastāv domstarpības par pata- goņu nosaukumu, tad vismaz viņu izskats neizraisa nekādas šaubas.
— Nekas mani nepiespiedīs atzīt tamlīdzīgas aplamības, — Paganels attrauca.
— Viņi ir liela auguma, — Glenervens sacīja.
— Man tas nav zināms.
— Vai tad viņi būtu maza auguma? — lēdija Helēna vaicāja.
— Neviens to nevar apgalvot.
— Tatad vidēja auguma? — Maknebs samierinoši sacīja.
— Arī tas man nav zināms.
— Tas jau ir par daudz! — Glenervens iesaucās. — Ceļotāji, kas viņus, redzējuši .. .
— Ceļotāji, kas viņus redzējuši, — ģeogrāfs pārtrauca, — nebūt nav vienis prātis. Magelāns stāsta, ka viņa galva tik tikko sniegusies patagoņiem līdz jostasvietai.
— Redziet nu!
— Toties Dreiks apgalvo, ka jebkurš anglis esot garāks par visgarāko' patagoni.
— Ko nu angļi! — majors nicīgi noteica. — Tie droši vien būs bijuši: skoti.