— Prātīgi darīts, Tom!
Šai brīdī Glenervenu un Džonu Menglu aicināja uz kopkajīti. Ilgi gaidītās brokastis jau bija pasniegtas. Viņi apsēdās pie galda, nebilzdami ne vārda par Airtonu.
Taču pēc tain, kad brokastis bija paēstas un pasažieri, atguvuši spēkus un apmierinājuši izsalkumu, atkal iznāca uz klāja, Glenervens paziņoja, ka bocmanis atrodas uz kuģa. Tad viņš piemetināja, ka gribot Airtonu nopratināt visu klātbūtnē.
— Vai nevarētu iztikt bez manis? — lēdija Helēna ierunājās. — Atzīstos, dārgais Eduard, ka man būtu gaužām grūti redzēt šo ļaundari.
— Tā būs konfrontācija, mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja. — Es jūs ļoti lūdzu, palieciet! Ir svarīgi, lai Bens Džoiss tiktos vaigu vaigā ar visiem saviem upuriem.
Šis apsvērums lēdiju Helēnu pārliecināja. Viņas abas ar Mēriju Grantu nostājās blakus lordam Glenervenam. Viņiem apkārt izkārtojās majors, Paganels, Džons Mengls, Roberts, Vilsons, Milredijs un Olbinets — visi tie, kurus tik smagi bija piemeklējusi katordznieka nodevība. Jahtas komanda, vēl neaptverdama stāvokļa nopietnību, nogaidoši klusēja.
— Atvediet Airtonu, — Glenervens sacīja.
XVIII nodaļa Airtons vai Bens DŽoiss
Parādījās Airtons. Stingriem soļiem viņš šķērsoja klāju un uzkāpa pa kāpnēm pūpē. Viņa skatiens bija drūms, zobi sakosti, dūres krampjaini sažņaugtas. Viņā nejuta nedz izaicinošu lepnību, nedz pazemību. Nonācis lorda Glenervena priekšā, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un klusēdams gaidīja, kad viņu sāks pratināt.
— Redziet nu, Airton, — Glenervens sacīja, — gan mēs, gan jūs tagad atrodamies uz tā paša «Dunkana», kuru jūs gribējāt nodot Bena Džoisa bandas rokās!
Dzirdot šos vārdus, bocmaņa lūpas viegli nodrebēja. Viņa bezkaislīgā seja uz mirkli piesarka. Taču nosarkt viņam lika nevis sirdsapziņas pārmetumi, bet gan kauns par neveiksmi. Viņš bija gūsteknis uz jahtas, uz kuras viņš bija gribējis būt pavēlnieks, un viņa liktenim kuru katru mirkli vajadzēja izšķirties.
Viņš tomēr neko neatbildēja. Glenervens pacietīgi gaidīja, taču Airtons spītīgi klusēja.
— Runājiet, Airton! — Glenervens uzstāja. — Ko jūs varat sacīt?
Airtons svārstījās. Viņa pierē ievilkās aizvien dziļākas rievas. Pēc tam
viņš sacīja rāmā balsī:
— Man nav ko teikt, milord. Es izdarīju muļķību, ļaudams sevi notvert. Rīkojieties, kā jums labpatīk.
To pateicis, bocmanis sāka lūkoties uz krastu rietumu pamalē, itin kā viņam būtu dziļi vienaldzīgs viss, kas risinās apkārt. Skatoties uz viņu, varēja domāt, ka viņam nav nekāda sakara ar notiekošo. Taču Glenervens bija nolēmis nezaudēt pacietību. Viņš gribēja par katru cenu uzzināt dažus faktus no Airtona mīklainās pagātnes, it īpaši to, kas attiecās uz Hariju Grantu un «Britāniju». Glenervens atsāka nopratināšanu, runādams laipni un mierīgi, lai gan krūtīs viņam vārījās negantas dusmas.
— Es domāju, Airton, — viņš sacīja, — ka jūs neatteiksities atbildēt uz dažiem jautājumiem, kurus jums uzdošu. Vispirms es gribu zināt, kā jūs sauc — par Airtonu vai Benu Džoisu? Vai jūs esat vai neesat bijis «Britānijas» bocmanis?
Airtons joprojām bezkaislīgi vēroja piekrasti, itin kā nedzirdētu nevienu jautājumu.
Glenervena skatiens nikni iedzirkstījās, taču savaldījies viņš turpināja nopratināšanu.
— Vai jus nepastāstītu, kādos apstākļos jūs atstājāt «Britāniju» un kā jūs nonācāt Austrālijā?
Tā pati klusēšana, tā pati vienaldzība.
— Paklausieties, Airton, — Glenervens sacīja, — runāt ir jūsu pašu interesēs. Vienīgi atklātība un vaļsirdība var atvieglot jūsu stāvokli. Jautāju jums pēdējo reizi: vai jūs atbildēsit uz maniem jautājumiem?
Airtons pagriezās pret Glenervenu un ielūkojās viņam acīs.
— Milord, man nav ko sacīt, — viņš atteica. — Lai manu vainu pierāda tiesa, nevis es pats.
— Tas nebūs grūti izdarāms, — Glenervens piebilda.
— Nebūs grūti, milord? — Airtons zobgalīgi attrauca. — Manuprāt, jūsu augstības spriedums ir pārsteidzīgs. Varu galvot, ka vislabākajam Templbāras tiesnesim nebūtu viegli noskaidrot manu personību. Kas pateiks, kāpēc esmu ieradies Austrālijā, ja šeit nav kapteiņa Granta, kas varētu sniegt liecību? Kas var apliecināt, ka es esmu tas pats policijas meklētais Bens Džoiss, ja nekad neesmu bijis policijas rokās un visi mani biedri atrodas brīvībā? Izņemot jūs, neviens nevar man piedēvēt ne vien noziegumu, bet pat nosodāmu rīcību. Kas var apgalvot, ka biju nodomājis sagrābt šo kuģi un nodot to katordzniekiem? Neviens! Saprotiet, neviens!
Jums ir vienīgi aizdomas, bet pierādījumu, kas vajadzīgi, lai cilvēku notiesātu, jums trūkst. Kamēr nebūs pierādīts kas cits, es esmu Airtons — «Britānijas» bocmanis.
To teikdams, Airtons atdzīvojās, taču pēc tam atkal ieslīga agrākajā vienaldzībā. Viņš domāja, ka šis paziņojums darīs galu pratināšanai, taču Glenervens atkal ierunājās:
— Airton, es neesmu tiesu izmeklētājs, kam uzdots izmeklēt jūsu noziegumus. Tas nav mans uzdevums. Vispirms mums jātiek skaidrībā par mūsu savstarpējām attiecībām. Es nejautāju jums neko tādu, kas varētu jūs kompromitēt. Tā ir tiesas darīšana. Jūs taču ļoti labi zināt, ko es meklēju, un viens jūsu vārds var palīdzēt mums atrast nozaudētās pēdas. Vai tagad jūs runāsit?
Airtons noraidoši papurināja galvu kā cilvēks, kas cieši nolēmis klusēt.
— Vai jūs nepateiktu, kur atrodas kapteinis Grants? — Glenervens jautāja.
— Nē, milord, — Airtons atbildēja.
— Vai jūs nepateiktu, kur avarēja «Britānija»?
— Nē!
— Airton, — Glenervens gandrīz vai lūdzās, — ja jums ir zināms, kur atrodas Harijs Grants, pasakiet to vismaz šiem nabaga bērniem, kas gaida no jums kaut vienu vienīgu vārdu.
Airtons acīmredzot svārstījās. Viņa vaibsti nodrebēja. Bet tad viņš klusi sacīja: