— Es nevaru, milord.
Un tūdaļ skarbi piemetināja, itin kā nožēlodams pirmītējo vājuma mirkli.
— Nē! Neko es jums neteikšu! Varat mani pakārt, ja vēlaties!
— Pakārt! — Glenervens iesaucās, pēkšņi aizsvildamies.
Tad viņš savaldījies nopietni sacīja:,
— Airton, šeit nav nedz tiesnešu, nedz benžu. Jau pirmajā ostā, kur mēs iegriezīsimies, jūs tiksit nodots angļu varas iestādēm.
— Tieši to es lūdzu, — bocmanis noteica.
Pēc tam viņš lēnā solī devās atpakaļ uz kajīti, kas bija viņa cietums. Pie kajītes durvīm sardzē nostājās divi matroži, kam bija uzdots uzmanīt ikvienu ieslodzītā kustību. Drūmās tikšanās aculiecinieki izklīda sašutuši un vīlušies.
Ko gan Glenervens varēja iesākt, ja visi viņa pūliņi atdūrās pret Airtona nepārvaramo stūrgalvību? Acīmredzot pēc Ēdenē pieņemtā plāna bija vien jāatgriežas Eiropā, atstājot meklējumus uz vēlāku laiku. «Bri-
Airtons stingriem soliem šķērsoja klāju.
tānijas» pēdas, šķiet, bija pilnīgi pazaudētas un atrasto dokumentu nebija iespējams citādi iztulkot, jo uz trīsdesmit septītās paralēles vairs neatradās neviena zeme. «Dunkanam» atlika vienīgi braukt atpakaļ uz dzimteni. Apspriedies ar draugiem, Glenervens sīkāk pārrunāja ar Džonu Menglu jautājumu par atpakaļceļu. Džons pārbaudīja akmeņogļu krājumus un konstatēja, ka kurināmā pietiks labi ja divām nedēļām. Tāpēc tuvākajā ostā kurināmā krājumi jāpapildina.
Džons ieteica Glenervenam doties taisnā ceļā uz Talkavanas līci, kur «Dunkans» jau vienreiz bija uzņēmis akmeņogles pirms došanās ceļojumā apkārt zemeslodei. Tas bija taisns ceļš tieši pa trīsdesmit septīto paralēli. Pēc tam, apgādāta ar visu nepieciešamo, jahta dotos uz dienvidiem un, ap- braukusi apkārt Hornas ragam, pāri Atlantijas okeānam atgrieztos atpakaļ Skotijā.
Kad šis plāns bija pieņemts, mašīnists saņēma rīkojumu palielināt tvaika katlos spiedienu. Pēc pusstundas «Dunkans» uzņēma kursu uz Talkavanas līci, šķeldams mierīgos ūdeņus, kas tiešām attaisnoja Klusā okeāna vārdu, un pulksten sešos vakarā Jaunzēlandes kalni izgaisa virmojošajā apvāršņa dūmakā.
Tā sākās atceļš uz dzimteni. Drosmīgie ceļinieki bija ļoti nomākti, jo viņi atgriezās bez Harija Granta. Kādreiz tik jautrā un cerību pilnā jahtas komanda tagad vīlusies, zaudējusi ticību panākumiem, atgriezās Eiropā. Nevienu no krietnajiem matrožiem nepriecēja doma redzēt dzimteni, un viņi visi vēl ilgi būtu ar mieru cīnīties ar jūras stihiju, lai tikai atrastu kapteini Grantu.
Uz «Dunkana», kur vēl tik nesen, Glenervenam atgriežoties, bija skanējuši līksmi «urā!» saucieni, tagad valdīja drūma nomāktība. Pasažieri vairs nealka iespējami biežāk sastapties cits ar citu, pieklusa sarunas, kas ceļā parasti tik ļoti izklaidē. Visi turējās savrup, katrs ierāvās savā kajītē, un tikai retumis kāds no pasažieriem parādījās uz klāja.
Paganels, kas allaž bija klāt visos priekos un bēdās, kas allaž prata iedvest jaunas cerības, tagad bija drūms un kluss. Ģeogrāfu vairs tikpat kā neredzēja. Viņa dabiskais runīgums un frančiem tik raksturīgais dzīvīgums bija devis vietu nerunīgumam un nomāktībai. Viņš, liekas, bija vēl vairāk sagrauzts nekā viņa biedri. Kad Glenervens ierunājās, ka reiz atkal vajadzētu doties meklēt kapteini Grantu, Paganels tikai šūpoja galvu kā cilvēks, kurš zaudējis visas cerības un kuram vairs nav nekādu šaubu par avarējušo «Britānijas» jūrnieku likteni. Bija jūtams, ka viņš tos uzskata par neglābjami zudušiem.
Tai pašā laikā uz kuģa atradās cilvēks, kas varētu pastāstīt patiesību" par šo katastrofu, taču viņš joprojām klusēja. Tas bija Airtons. Nebija nekādu šaubu: ja arī šis nelietis nezināja, kur patlaban atrodas kapteinis Grants, tad vismaz katastrofas vieta viņam bija precīzi zināma. Acīmredzot Grants bija bocmanim nevēlams liecinieks. Tāpēc viņš tik stūrgalvīgi klusēja. Sī klusēšana izraisīja vispārējas dusmas, īpaši nikni bija matroži, kas gribēja nekavējoties izrēķināties ar ieslodzīto.
Abas sievietes palika kajīte vienas pašas ar bocmani.
Vairākkārt Glenervens pūlējās kaut ko uzzināt no bocmaņa. Taču nelīdzēja nedz solījumi, nedz draudi. Airtona stūrgalvība bija tik liela, ka; majors pat sāka šaubīties, vai viņš vispār kaut ko zina. Tādos pašos ieskatos bija arī ģeogrāfs, jo tas apstiprināja viņa paša domas par Harija Granta likteni.
Bet kāpēc tad Airtons, ja viņš neko nezināja, to skaidri un atklāti nepateica? Šāda atzīšanās taču nevarēja nākt viņam par ļaunu. Spītīgā klu-
sēšana vēl vairāk apgrūtināja jaunu meklējumu plāna izstrādāšanu. Vai gan tāpēc, ka bocmanis atradās Austrālijā, varēja secināt, ka šai kontinentā jābūt arī Harijam Grantam? Par katru cenu vajadzēja panākt, lai Airtons atbildētu uz šo jautājumu.
Redzēdama, ka vīram nav nekādu panākumu, lēdija Helēna lūdza viņam atļauju pamēģināt: varbūt viņai izdodas salauzt bocmaņa stūrgalvību. Kur vīrietis nevar neko panākt, viņa domāja, daudz lielākus panākumus, iespējams, varētu gūt sievietes maigums. Vai nav aizvien vēl spēkā senais nostāsts par viesuļvētru, kas nav varējusi noraut ceļiniekam mēteli, turpretī mazs saules stariņš licis to tūdaļ novilkt? Paļaudamies uz savas jaunās sievas saprātu, Glenervens atļāva viņai brīvi rīkoties.
Tai pašā dienā, 5. martā, Airtons tika ievests lēdijas Helēnas salonā. Turpat atradās arī Mērija Granta, jo arī jaunajai meitenei varēja būt liela ietekme uz bocmani un lēdija Helēna negribēja atstāt neizmantotu nevienu līdzekli, kas sola panākumus.
Veselu stundu abas sievietes palika vienas pašas kajītē ar «Britānijas» bocmani, un saruna norisa pilnīgā slepenībā. Neviens nezināja, ko viņas sacīja, kādus argumentus minēja, lai izvilinātu no noziedznieka viņa noslēpumu. Taču pēc tam, kad Airtons bija prom, abu sieviešu nomāktās sejas liecināja, ka viņas piedzīvojušas neveiksmi.