Kad bocmani veda atpakaļ uz kajīti, matroži viņu pavadīja ar negantiem draudiem. Airtons tikai paraustīja plecus, kas komandu satracināja vēl jo vairāk, un vienīgi Džona Mengla un Glenervena iejaukšanās izglāba Airtonu no matrožu dusmām.
Taču lēdija Helēna neuzskatīja sevi par uzvarētu. Viņa vēl aizvien cerēja atrast kādu pieeju šai nocietinātai sirdij, un nākamajā dienā viņa pati devās uz Airtona kajīti, lai nenotiktu jauni dusmu izvirdumi, kādus izraisīja bocmaņa parādīšanās uz klāja.
Veselas divas stundas sirsnīgā un maigā skotiete palika viena pati aci pret aci ar katordznieku barvedi. Glenervens satraukts staigāja šurpu turpu gar kajīti, brīžam solīdamies līdz galam izmantot šo pēdējo līdzekli, lai izdibinātu noslēpumu, brīžam tiekdamies ātrāk atbrīvot sievu no nogurdinošās sarunas.
Tomēr šoreiz, kad lēdija Helēna iznāca no kajītes, viņas seja pauda cerības. Vai tiešām viņai būtu izdevies aizkustināt šā nelieša sirdī līdzcietības stīgas un izdabūt no viņa noslēpumu?
Maknebs, kas pirmais pamanīja šo cerības atspulgu, tomēr nevarēja pārvarēt neticību.
Komandas vidū, gluži kā elektriskā dzirkstele, izplatījās vēsts, ka bocmani beidzot ietekmējuši lēdijas Helēnas neatlaidīgie lūgumi. Visi matroži sapulcējās uz klāja vēl žiglāk, nekā atskanot Toma Ostina svilpei, kas sauc uzvilkt buras.
Glenervens steidzās pretī sievai.
— Vai Airtons pateica? — viņš jautāja.
— Nē, — lēdija Helēna atbildēja. — Taču, paklausot manam lūgumam, viņš izteica vēlēšanos tikties ar jums.
— Mīļā Helēna, jums ir veicies!
— Es ceru, Edvard.
— Vai jūs viņam kaut ko neapsolījāt, kas būtu man jāapliecina?
— Es apsolīju vienīgi to, dārgais draugs, ka jūs izmantosit visu savu ietekmi, lai atvieglotu nelaimīgā likteni.
— Labi, mīļā Helēna. Lai atved Airtonu!
Lēdija Helēna ar Mēriju Grantu aizgāja uz savu kajīti, bet bocmani aizveda uz kopkajīti, kur viņu gaidīja lords Glenervens.
XIX nodaļa DARĪJUMS
Ieveduši bocmani kopkajītē, sargi tūdaļ aizgāja prom.
— Jūs vēlējāties ar mani runāt, Airton? — Glenervens sacīja.
— Jā, milord, — bocmanis atbildēja.
— Ar mani vienu pašu?
— Jā. Taču, manuprāt, būtu labāk, ja mūsu sarunā piedalītos majors Maknebs un Paganela kungs.
— Kam būtu labāk?
— Man.
Airtons runāja ļoti mierīgi. Glenervens vērīgi palūkojās uz viņu. Pēc tam viņš lika pasaukt Maknebu un Paganelu, kuri drīz vien ieradās.
— Mēs klausāmies, — Glenervens sacīja, tiklīdz abi draugi bija apsēdušies pie kopkajītes galda.
Padomājis kādu mirkli, Airtons sacīja:
— Milord, ja divi cilvēki noslēdz kādu līgumu vai darījumu, parasti šādos gadījumos piedalās arī liecinieki. Tāpēc es izteicu vēlēšanos, lai šeit būtu Paganela kungs un Makneba kungs. Vārdu sakot, es piedāvāju jums noslēgt ar mani darījumu.
Apradis ar Airtona izturēšanos, Glenervens pat nesarauca uzacis, lai gan darījums starp viņu un šo cilvēku viņam likās pārāk dīvains.
— Kāds būtu šis darījums?
— Gluži parasts, — Airtons atbildēja. — Jūs vēlaties iegūt no manis ziņas, kas varētu jums noderēt. Savukārt es vēlos iegūt no jums solījumus, kas manā stāvoklī daudz ko nozīmē. Vārdu sakot, dots pret dotu, milord. Vai šādi noteikumi jums pieņemami?
— Kas tās par ziņām? — Paganels steidzīgi noprasīja.
— Nē, — Glenervens viņu pārtrauca, — kas tie par solījumiem?
Airtons ar galvas mājienu lika saprast, ka viņam Glenervena jautājums ir skaidrs.
— Tūlīt es paskaidrošu, kādus solījumus es vēlos iegūt. Vai jūs vēl aizvien, milord, gribat nodot mani angļu varas iestādēm?
— Jā, Airton, un tas būs taisnīgi.
— Es to neapstrīdu, — bocmanis rāmi atbildēja. — Vai jūs nekādā gadījumā nebūtu ar mieru atdot man brīvību?
Glenervens brīdi šaubījās, iekāms atbildēja uz tik kategoriski uzdotu jautājumu. No viņa atbildes, iespējams, būs atkarīgs Harija Granta liktenis.
Tomēr pienākuma apziņa likuma priekšā guva virsroku un viņš sacīja:
— Nē, Airton, es nevaru atdot jums brīvību.
— Es nemaz to neprasu! — bocmanis lepni atbildēja.
— Ko tad jūs vēlaties?
— Kaut ko vidēju, milord, starp karātavām, kas mani gaida, un brīvību, kuru jūs nevarat man dot.
— Un tas būtu? …
— Izsēdiniet mani kādā neapdzīvotā Klusā okeāna salā un atstājiet man tikai pašu nepieciešamāko. Gan es izķepurošos kā mācēdams un, iespējams, arī nožēlošu grēkus, jo laika man būs diezgan!
Pārsteigts par šādu piedāvājumu, Glenervens uzlūkoja savus draugus, kuri nebilda ne vārda. Padomājis kādu brīdi, viņš atbildēja:
— Ja es apsolīšu izpildīt jūsu lūgumu, Airton, vai jūs pastāstīsit visu, kas mani interesē?
— Jā, milord, tas ir, visu, ko es zinu par kapteini Grantu un «Britāniju».
— Tikai patiesību?
— Tikai patiesību!
— Kas var par to galvot?
— O! Es redzu, kas jūs nomoka, milord. Jums vajadzēs man uzticēties, pajauties uz noziedznieka vārdu! Tā tas ir! Bet ko lai dara? Tāds ir stāvoklis. Jums neatliek nekas cits kā samierināties vai arī atsacīties no •darījuma.
— Es paļaujos uz jums, Airton, — Glenervens mierīgi noteica.
— Tas būs prātīgi darīts, milord. Turklāt, ja es jūs piekrāpšu, jūs varēsit man atriebties.
— Kā?
— Atbraukt uz manu salu un saņemt mani atkal ciet, jo man taču nebūs nekādas iespējas tikt no turienes prom.
Airtonam bija gatavas atbildes uz visu. Viņš pats devās pretī grūtībām un izvirzīja pret sevi neapstrīdamus argumentus. Bija skaidri redzams, ka viņš izturas pret paša piedāvāto darījumu augstākā mērā godīgi. Nebija nemaz iespējams prasīt lielāku uzticēšanos. Un tomēr viņš atrada iespēju lieku reizi pierādīt savu nesavtību.