— Milord un jūs, cienījamie kungi, — viņš piemetināja, — es gribu, lai jūs būtu pārliecināti, ka es spēlēju atklātām kārtīm. Es necenšos jūs maldināt un gribu dot vēl vienu pierādījumu, kas liecinātu, cik godīgi es izturos pret šo darījumu. Es esmu atklāts tāpēc, ka ticu arī jūsu godīgumam.
— Runājiet, Airton, — Glenervens sacīja.
— Milord, jūs vēl neesat pieņēmis manu priekšlikumu, un tomēr es nesvārstīdamies atzīstos, ka par Hariju Grantu zinu gaužām maz.
— Gaužām maz! — Glenervens iesaucās.
— Jā, inilord, ziņas, kuras es varu jums sniegt, attiecas vienīgi uz mani pašu, un diez vai tās jums palīdzēs nokļūt uz nozaudētajām pēdām.
Glenervena un majora sejās pavīdēja dziļa vilšanās. Viņi bija pārliecināti, ka bocmanim zināms kāds svarīgs noslēpums, bet nu pēkšņi viņš atzīstas, ka viņa sniegtās ziņas, iespējams, nevienam nebūs vajadzīgas. .Vienīgi Paganels palika tikpat nesatricināmi mierīgs.
Tomēr Airtona gatavība nodot savu likteni Glenervena rokās bez kādām garantijām aizkustināja klātesošos, īpaši pēc tam, kad bocmanis beigās piemetināja:
— Tātad, milord, esmu jūs brīdinājis — šis darījums būs izdevīgāks man nekā jums.
— Tas nav svarīgi, — Glenervens atbildēja. — Es pieņemu jūsu priekšlikumu, Airton. Dodu jums vārdu, ka izsēdināšu jūs kādā no Klusā okeāna salām.
— Labi, milord, — bocmanis atbildēja.
— Es tiešām esmu Toms Airtons.
Vai šis savādnieks bija apmierināts ar Glenervena lēmumu? Par to varēja šaubīties, jo viņa bezkaislīgajā sejā neatplaiksnījās nekādas jūtas. Šķita, ka viņš runā nevis par sevi, bet kādu citu.
— Esmu gatavs atbildēt, — viņš sacīja.
— Mēs neuzdosim jums jautājumus, — Glenervens sacīja. — Izstāstiet mums visu, ko jūs zināt, Airton, un vispirms pasakiet, kas jūs īsti esat!
— Kungi, — Airtons iesāka, — es tiešām esmu Toms Airtons, «Britānijas» bocmanis. 1861. gada 12. martā ar Harija Granta kuģi es atstāju Glazgovu. Četrpadsmit mēnešus mēs kopā vagojām Klusā okeāna ūdeņus, meklēdami piemērotu vietu, kur varētu dibināt skotu koloniju. Harijs Grants bija aicināts veikt diženus darbus, taču mēs bieži vien nesapratā- mies. Mūsu raksturi bija gaužām nesaderīgi. Es neprotu pakļauties, bet, kad Harijs Grants bija pieņēmis kādu lēmumu, tur vairs neko nevarēja grozīt, milord. Sis cilvēks bija ciets kā dzelzs tiklab pret sevi, kā arī pret citiem. Es tomēr iedrošinājos pret viņu sacelties. Es mēģināju sadumpot komandu un dabūt kuģi savās rokās. Vai es rīkojos pareizi vai ne, šobrīd tas nav svarīgi. Lai nu kā, Harijs Grants bez svārstīšanās izsēdināja mani 1862. gada 8. aprīlī Austrālijas rietumu krastā.
— Austrālijas? — majors pārtrauca Airtona stāstu. — Tātad jūs atstājāt «Britāniju», pirms tā iegriezās Kalao ostā, no kurienes par kuģi saņemtas pēdējās ziņas.
— Jā, — bocmanis atbildēja, — kamēr es atrados uz kuģa, «Britānija» neizmeta enkuru Kalao ostā. Pedija O'Mūra fermā stāstīju par Kalao vienīgi tāpēc, ka biju to uzzinājis no jums.
— Turpiniet, Airton, — Glenervens sacīja.
— Tātad es atrados viens pats gandrīz pilnīgi neapdzīvotā krastā, taču tikai divdesmit jūdzes no Pērtas katorgas cietuma. Klīzdams pa piekrasti, es sastapu izbēgušu katordznieku bandu un pievienojos tai. Atļaujiet, milord, nestāstīt jums par savu dzīvi divarpus gadu laikā. Pateikšu vienīgi to, ka, pieņēmis Bena Džoisa vārdu, es kļuvu par noziedznieku bandas vadoni. 1864. gada septembrī es ierados īru kolonista fermā un salīgu tur par laukstrādnieku ar savu īsto — Airtona vārdu. Es gaidīju šai fermā izdevīgu gadījumu, lai sagrābtu kādu kuģi. Tā bija mana karstākā vēlēšanās. Pēc diviem mēnešiem atbrauca «Dunkans». Ieradušies fermā, jūs, milord, izstāstījāt visu par kapteini Grantu. No jūsu stāsta es uzzināju to, kas man vēl nebija zināms: par «Britānijas» iegriešanos Kalao ostā 1862. gada jūnijā, kad es jau divus mēnešus kā biju izsēdināts krastā, par atrasto dokumentu, par kuģa bojā eju uz trīsdesmit septītās paralēles un, beidzot, par jūsu nopietnajiem apsvērumiem, kas likuši jums meklēt Hariju Grantu Austrālijas kontinentā. Es nesvārstījos ne mirkli. Es nolēmu iegūt «Dunkanu», šo brīnišķīgo kuģi, kam līdzās nevar stāties pat visātrākie britu flotes kuģi. Taču kuģis bija stipri cietis un tam bija vajadzīgs remonts. Tāpēc es ļāvu jahtai doties uz Melburnu, bet pats, pateicis, ka esmu «Britānijas» bocmanis, kā tas patiesībā arī bija, piedāvājos aizvest jūs uz iedomāto katastrofas vietu Austrālijas austrumu krastā. Tā es vedu jūsu •ekspedīciju cauri Viktorijas provincei, kamēr mana banda brīžam sekoja jums, brīžam virzījās jums pa priekšu. Mani ļaudis izdarīja pie Kemdenas tilta nevajadzīgu noziegumu, jo tik un tā, piestājis pie austrumu krasta, «Dunkans» neglābjami nokļūtu manās rokās, bet ar šādu jahtu es kļūtu par okeāna valdnieku. Nemodinādams nekādas aizdomas, es aizvedu jūs līdz Snouvijas krastiem. Saindējušies ar gastrolobiju, zirgi un vērši apkrita cits pēc cita. Es ievedu ratus Snouvijas purva slīkšņā. Pēc mana ieteikuma … Viss pārējais jums ir zināms, milord. Un varat būt pārliecināts, ka vienīgi Paganela kunga izklaidības dēļ es neesmu «Dunkana» pavēlnieks. Tas ir viss, mani kungi, ko varu jums pavēstīt. Mans vaļsirdīgais stāsts diemžēl nevar jums palīdzēt atrast Harija Granta pēdas. Kā redzat, jūs esat noslēdzis ar mani neizdevīgu darījumu.
Bocmanis apklusa, sakrustoja, kā parasti, rokas uz krūtīm un gaidīja. Glenervens un viņa draugi klusēja. Viņi noskārta, ka šis savādais ļaundaris stāstījis tīru patiesību. «Dunkans» nebija nonācis viņa rokās vienīgi neparedzētas apstākļu sagadīšanās dēļ. Viņa līdzdalībnieki bija ieradušies pie Tufolda līča — par to liecināja katordznieku uzsvārcis, ko bija atradis Glenervens. Seit saskaņā ar sava barveža pavēli viņi gaidīja jahtu, bet beigu beigās, kad viņiem bija apnicis gaidīt, viņi atkal, bez šaubām, sāka laupīt un dedzināt Jaunās Dienvidvelsas provinces fermas. Pirmais bocmaņa iztaujāšanu atsāka majors, cerēdams iegūt tuvākas ziņas par «Britāniju».