Un Paganels, skaidri izrunādams katru balsienu, nolasīja:
— «1862. gada 27. jūnijā trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas pēc ilgas agonijas avarēja dienvidu jūrās pie Jaunzēlandes krastiem — angliski Zealand. Diviem matrožiem un kapteinim Grantam izdevās sasniegt krastu. Šeit, pastāvīgi ciezdami nežēlīgu trūkumu, viņi iemeta šo dokumentu …garuma un 37°ir platuma grādos. Sniedziet viņiem palīdzību, citādi viņi būs pazuduši.»
Paganels apklusa. Viņa skaidrojums bija pieļaujams. Taču tieši tāpēc, ka šķita tikpat patiesīgs kā visi iepriekšējie, tas varēja būt arī kļūdains. Glenervens un majors pat nemēģināja to apstrīdēt. Tā kā «Britānijas» pēdas nebija atrastas nedz Patagonijas krastos, nedz Austrālijas piekrastē, kur abas šīs zemes šķērso trīsdesmit septītā paralēle, priekšroka, bez šaubām, bija dodama Jaunzēlandei. Sis pēdējais Paganela apsvērums ietekmēja draugus visvairāk.
— Bet sakiet, Paganel, — Glenervens ierunājās, — kāpēc veselus divus mēnešus jūs slēpāt no mums savu jauno skaidrojumu?
— Tāpēc, ka negribēju jums dot veltas cerības, turklāt mēs jau tāpat braucām uz Oklendu, kas atrodas tieši dokumentā norādītajos platuma grādos.
— Bet pēc tam, kad mēs novirzījāmies no kursa, — kāpēc tad jūs nekā neteicāt?
— Tāpēc, ka mans jaunais dokumenta skaidrojums, lai cik pareizs tas. būtu, nevar glābt kapteini Grantu.
— Kāpēc jūs tā domājat, Paganel?
— Ja kapteinis Grants tiešām cietis avāriju pie Jaunzēlandes krastiem — un kopš tā laika jau pagājuši veseli divi gadi —, tad tas nozīmē, ka viņš vai nu gājis bojā jūras viļņos, vai arī kļuvis par zēlandiešu upuri.
— Un kādi būtu jūsu secinājumi? — Glenervens jautāja.
— Manuprāt, varbūt varētu atrast avarējušās «Britānijas» paliekas, bet katastrofā cietušie jūrnieki neglābjami gājuši bojā.
— Vairs ne vārda par to, dārgie draugi! — Glenervens noteica. — Un atļaujiet man izvēlēties piemērotu brīdi, lai paziņotu šo skumjo vēsti kapteiņa Granta bērniem.
XX nodaja kliedziens naktĪ
«Dunkana» komanda drīz vien uzzināja, ka Airtona vaļsirdīgā atzīšanās nav palīdzējusi atšķetināt kapteiņa Granta mīklu. Visi jutās dziļi vīlušies, jo uz bocmani bija liktas vislielākās cerības, bet izrādījās, ka bocmanis nezina neko tādu, kas «Dunkanam» ļautu doties pa «Britānijas» pēdām..
Jahta joprojām brauca tālāk pa nosprausto kursu. Vēl vajadzēja tikai izraudzīties salu, uz kuras atstāt Airtonu. . , ., , ,
Kapteiņa bērni raudzijas uz jūru.
Paganels un Džons Mengls ielūkojās kuģa kartēs. Tieši uz trīsdesmit septītās paralēles Klusā okeāna vidū atradās vientuļš klintājs, Marijas Terēzes saliņa, kuru no Amerikas šķīra trīsarpus tūkstoši jūdžu, bet no Jaunzēlandes pusotra tūkstoša jūdžu. Ziemeļos tuvākā cietzeme bija Pomotu arhipelāgs, kas atradās Francijas aizbildniecībā, bet dienvidos nebija nekādu zemju līdz pat Dienvidpola mūžīgajiem ledājiem. Neviens kuģis nekad nepiestāja pie šīs vientuļās saliņas krastiem. Līdz tai nenonāca
nekādas pasaules notikumu atbalsis. Vienīgi vētrasputni pēc garajiem pārlidojumiem nometās šeit atpūsties, un daudzās kartēs šis Klusā okeāna viļņu apskalotais klintājs nemaz nebija norādīts.
Ja uz zemeslodes varēja būt pilnīga nošķirtība no ārpasaules, tad tā bija uz šīs saliņas, kas atradās tālu prom no visiem jūras ceļiem. Airtonam tūdaļ tika paziņota izraudzītās salas atrašanās vieta. Bocmanis bija ar mieru apmesties uz dzīvi šai vientuļajā saliņā tālu prom no cilvēkiem, un «Dunkans» uzņēma kursu uz Marijas Terēzes salu. Tagad uz vienas līnijas atradās «Dunkans», Marijas Terēzes sala un Talkavanas līcis.
Pēc divām dienām pulksten divos pēc pusdienas sardzes matrozis ziņoja, ka pie apvāršņa redzama zeme. Tā bija Marijas Terēzes sala, zema, iegarena, tik tikko pacēlusies virs bangotnes, līdzīga milzīgai valzivij. Vēl trīsdesmit jūdzes to šķīra no jahtas, kuras priekšvadnis šķēla viļņus ar sešpadsmit mezglu ātrumu stundā.
Pamazām pie apvāršņa iezīmējās salas apveidi. Rietumu pamalē slīgstošā saule spoži izgaismoja klintāja dīvaini izroboto siluetu. Dienas spīdekļa staros mirdzēja dažas pazemas virsotnes.
Pulksten piecos Džonam Menglam šķita, ka viņš redz kāpjam pret debesīm rēnu dūmu strūklu.
— Vai tas ir vulkāns? — viņš jautāja Paganelam, kas pētīja tālskatī šo jauno zemi.
— Nezinu, ko lai domā, — ģeogrāfs atbildēja. — Marijas Terēzes sala maz pazīstama, taču nebūtu nekāds brīnums, ka tā izveidojusies zemūdens vulkāniskās darbības rezultātā.
— Bet, ja šo salu radījis vulkāna izvirdums, — Glenervens ieminējās, — vai nedraud briesmas, ka tāds pats izvirdums varētu šo salu noārdīt?
— Maz ticams, — Paganels atbildēja. — Šī sala pazīstam'a jau vairākus gadsimtus, un tā vēl šobaltdien stāv, kā stāvējusi. Kad no Vidusjūras viļņiem iznira Džūlijas sala, tā pastāvēja tikai dažus mēnešus un atkal pazuda kā nebijusi.
— Labi, — Glenervens noteica. — Kā tu domā, Džon, vai mēs varēsim piestāt krastā, iekāms nav iestājusies nakts?
— Nē, jūsu augstība, es nevaru riskēt un tuvoties ar «Dunkanu» nepazīstamam krastam. Es lēnām lavēšu salas tuvumā, un rīt agri no rīta mēs nosūtīsim uz krastu laivu.
Pulksten astoņos vakarā Marijas Terēzes sala, kas atradās tikai piecas jūdzes no jahtas, melnoja tālumā kā tikko saskatāma ēna. «Dunkans»
brauca tai aizvien tuvāk. Pulksten deviņos uz tumsā tītās salas iedegās diezgan spoža uguns. Tā dega ar vienmērīgu, nemainīgu liesmu.
— Tā kā būtu vulkāns, — Paganels sacīja, vērīgi lūkodamies tālumā.