— Tādā gadījumā no tik neliela attāluma vajadzētu dzirdēt rūkoņu, kas pavada izvirdumu, — Džons Mengls iebilda. — Šoreiz austrumu vējš neatnes līdz mums pat niecīgāko troksnīti.
— Patiesi, šis vulkāns spīd, bet nerunā, — Paganels piekrita. — Turklāt man liekas — šī uguns nodziest un iedegas gluži kā bāka.
— Jums taisnība, — Džons Mengls noteica, — bet šajos krastos taču nav nevienas bākas. Ā! — viņš iesaucās. — Vēl viena uguns! Šoreiz liedagā! Redzat, tā kustas! Tā maina vietu.
Džons nebija alojies. Bija parādījusies jauna uguns, kas, šķiet, brīžam apdzisa, brīžam atkal spoži iekvēlojās.
— Vai sala būtu apdzīvota? — Glenervens jautāja.
— Acīmredzot tur dzīvo mežoņi, — Paganels atbildēja.
— Tādā gadījumā mēs taču nevarēsim tur atstāt bocmani.
— Protams, ne, — majors piekrita, — tā būtu pārāk nelāga dāvana pat mežoņiem.
— Pameklēsim kādu citu neapdzīvotu salu, — Glenervens sacīja, pasmaidīdams par Makneba smalkjūtību. — Es apsolīju Airtonam saudzēt dzīvību un doto solījumu turēšu.
— Katrā ziņā mums jābūt piesardzīgiem, — Paganels ieminējās. — Zēlandiešiem piemīt barbarisks paradums pievilināt kuģus ar klīstošām ugunīm, kā to kādreiz darīja Kornvelsas iedzīvotāji. Droši vien arī Marijas Terēzes salas iezemieši pazīst šo viltību.
— Turieties ceturtdaļjūdzi no krasta! — Džons Mengls uzsauca stūres- vīram. — Rīt no rīta mēs zināsim, kā rīkoties.
Pulksten vienpadsmitos pasažieri un Džons Mengls devās uz savām kajītēm. Kuģa priekšgalā pa klāju vienmērīgi soļoja sardzes matroži, bet pie stūres savā postenī vientuļš stāvēja stūresvīrs.
Šai klusajā stundā uz pakaļējā klāja uzkāpa Mērija Granta un Roberts.
Atbalstījušies uz margapļa, abi kapteiņa bērni skumji raudzījās uz fos- forescējošo jūru un «Dunkana» atstāto mirdzošo sliedi. Mērija domāja par Roberta nākotni, bet Roberts par savas māsas nākotni. Viņi abi domāja par tēvu. Vai viņu karsti mīļotais tēvs vēl ir dzīvs? Vai tiešām būtu jāatsakās no visām cerībām viņu kādreiz redzēt? Nē, kā lai dzīvo bez tēva? Kas notiks ar viņiem bez tēva? Kas būtu noticis ar viņiem jau tagad bez lorda Glenervena un lēdijas Helēnas?
Zēns, kuru bēdas bija darījušas vecāku par saviem gadiem, noskārta, kādas domas nodarbina māsu. Viņš satvēra māsas roku. ,
— Mērij, nekad nevajag ļauties izmisumam, — Roberts sacīja. — Atceries, ko mums allaž mācīja tēvs: «Drosme atsver visu.» Būsim tikpat drosmīgi un neatlaidīgi, kāds bija mūsu tēvs, kas prata pārvarēt visus šķēršļus. Līdz šim, māsiņ, tu strādāji manā labā, tagad es strādāšu tavā labā.
— Mīļais Robert! — jaunā meitene iesaucās.
— Man kaut kas tev jāpasaka, Mērij, — Roberts turpināja. — Tu taču nedusmosies?
— Kāpēc lai es dusmotos, brālīt?
— Un tu man neliegsi?
— Ko tu gribi darīt? — Mērija satraukti jautāja.
— Māsiņ, es gribu kļūt jūrnieks …
— Tu mani pametīsi? — jaunā meitene iesaucās, cieši spiezdama brāļa roku.
— Jā, māsiņ, es būšu jūrnieks tāpat kā tēvs, tāpat kā kapteinis Džons. Mērij, mīļā Mērij, kapteinis Džons nav zaudējis cerības atrast tēvu. Tev jātic viņa uzticībai, tāpat kā es tai ticu. Viņš izmācīs mani, viņš to apsolīja, par lielisku jūrnieku, bet pagaidām mēs abi divi meklēsim tēvu. Saki, māsiņ, ka tā ir arī tava vēlēšanās! Ko tēvs darījis mūsu labā, to mūsu pienākums un vispirms mans pienākums darīt viņa labā. Man dzīvē ir tikai viens mērķis: meklēt, nemitīgi meklēt to, kas nekad nebūtu atstājis nedz tevi, nedz mani. Mīļā Mērij, cik gan labs bija mūsu tēvs!
— Un cik pašaizliedzīgs, cik cēlsirdīgs! — Mērija piebilda. — Vai tu zini, Robert, ka viņš jau bija mūsu dzimtenes lepnums un, protams, būtu kļuvis par vienu no slavenākajiem skotu dēliem, ja vien liktenis nebūtu tik nesaudzīgi ar viņu apgājies?
— Kā lai es to nezinātu! — Roberts izsaucās.
Mērija Granta piekļāva brāli pie krūtīm. Zēns sajuta, ka viņam uz pieres līst asaras.
— Mērij! Mērij! — viņš izsaucās. — Lai ko mūsu draugi sacītu vai arī neteiktu itin neko, es tomēr nezaudēju cerības un nekad tās nezaudēšu. Tādi vīri kā mans tēvs nemirst neizpildījuši savu pienākumu!
Mērija Granta nejaudāja neko atbildēt. Asaras viņai aizžņaudza kaklu. Viņa domāja par jauniem mēģinājumiem atrast Hariju Grantu un par jaunā kapteiņa bezgalīgo uzticību, un viņas krūtis uzbangoja jūtu pārpilnībā.
— Vai misters Džons vēl cer? — viņa jautāja.
— Jā, — Roberts atbildēja. — Viņš milms ir brālis, kas nekad mūs nepametīs. Es kļūšu jūrnieks, lai kopā ar viņu meklētu tēvu. Tu man to atk ļausi, māsiņ?
— Kā es varu neatļaut! — Mērija atbildēja. — Bet tad jau mums būs jāšķiras! — meitene čukstēja.
— Tu nepaliksi viena, Mērij. To es droši zinu. Mans draugs Džons man to pateica. Lēdija Helēna tevi nelaidīs prom. Tu taču esi sieviete, tu pat nedrīksti noraidīt viņas labvēlību. Tā būtu nepateicība no tavas pusesC Turpretī vīrietim — tēvs to atgādināja man simtiem reižu — pašam jākaļ sava laime. <
— Bet kas notiks ar mūsu jauko māju Dandijā, ar kuru mūs saista tik daudzas atmiņas?
— Mēs to paturēsim, māsiņ! To visu apsvēris mūsu draugs Džons utt lords Glenervens. Tu dzīvosi Malkolmas pilī kā viņu meita. Lords pats to pateica manam draugam Džonam, un mans draugs Džons to atstāstīja man. Tu jutīsies tur gluži kā savās mājās, un tev būs ar ko parunāt par mūsu tēvu, līdz kādā jaukā dienā mēs ar Džonu tev atvedīsim Viņu pašu. Ai, cik brīnišķīga diena tā būs! — Roberts iesaucās sajūsmā mirdzošām acīm.