Tālskatu redzokļi alkatīgi taustīja salas galvenos punktus. Jahta lēnām slīdēja jūdzes attālumā no piekrastes. Varēja saskatīt visus sīkumus. Pēkšņi no Roberta krūtīm izlauzās skaļš kliedziens. Zēns bija ieraudzījis divus cilvēkus, kas skrēja gar krastu un māja ar rokām, kamēr trešais vēcināja karogu.
— Anglijas karogs! — Džons Mengls iesaucās, ielūkojies tālskatī.
— Tiešām! — Paganels apliecināja, spēji pagriezdamies pret Robertu.
— Milord, — Roberts sacīja, drebēdams aiz satraukuma, — milord, ja nevēlaties, lai es peldu uz salu, pavēliet nolaist laivu. Milord, es pazemīgi jūs lūdzu, jaujiet man pirmajam izkāpt uz salas!
Neviens uz klāja nejaudāja izteikt ne vārda. Vai tiešām?! Uz šīs saliņas, kuru šķērso trīsdesmit septītā paralēle, atrodas trīs cilvēki, trīs avarējuši jūrnieki, trīs angļi! Un ikviens no klātesošajiem, atcerēdamies nakts notikumus, domāja par balsi, ko bija dzirdējuši Roberts un Mērija. Bērni, iespējams, arī bija dzirdējuši kādu balsi, bet vai šī balss bija viņu tēva balss? Sai ziņā viņi droši vien maldījušies. Nē, tas nebija iespējams. Nē, tūkstoškārt nē! Un ikviens domāja par drausmīgo vilšanos, kāda gaidīja kapteiņa Granta bērnus, un bezgala baidījās, ka šis jaunais pārbaudījums varētu galīgi salauzt viņu spēkus. Bet kā lai viņus attur? Lordam Glenervenam nebija tik daudz drosmes.
— Nolaist laivu! — viņš uzsauca.
Vēl mirklis, un laiva jau šūpojās viļņos. Abi kapteiņa Granta bērni, Glenervens un Džons Mengls ielēca tajā, un laiva, sešiem matrožiem sparīgi airējot, ātri tuvojās krastam.
Kad līdz krastam vairs bija tikai desmit tuāzes, no Mērijas krūtīm izlauzās sirdi plosošs kliedziens:
— Mans tēvs!
Liedagā starp diviem citiem stāvēja kāds spēcīgs stalta auguma vīrs. Viņa enerģiskajā un mierīgajā sejā bija skaidri saskatāmi Mērijas un Roberta Granta vaibsti. Tas bija tas pats vīrs, par kuru abi bērni tik daudz stāstījuši. Sirdsbalss nebija viņus vīlusi. Tas bija viņu tēvs, tas bija kapteinis Grants!
Izdzirdis Mērijas kliedzienu, kapteinis pastiepa pretī rokas un nokrita smiltīs kā zibens ķerts.
XXI n o d a Ļ a Taboras sala
No prieka neviens nemirst. Gan tēvs, gan bērni atguva samaņu, iekāms laiva vēl nebija piestājusi pie jahtas. Kā lai attēlo to visu? Ar vārdiem tas nav izdarāms. Visa komanda raudāja, redzēdama šos trīs cilvēkbērnus citu cita apkampienos. Uzkāpis uz jahtas klāja, Harijs Grants noslīga ceļos. Dievbijīgais skots, sperdams kāju uz klāja, kas viņam nozīmēja dzimtenes zemi, par savu izglābšanos vispirms gribēja pateikties dievam.
Pēc tam, pagriezies pret lēdiju Helēnu, lordu Glenervenu un viņu biedriem, Harijs Grants pateicās saviem glābējiem aiz saviļņojuma drebošā balsī. Pa ceļam no jahtas līdz salai Mērija un Roberts jau bija paguvuši dažos vārdos viņam pastāstīt par «Dunkana» neparasto ceļojumu.
Cik bezgala daudz gan kapteinis Grants bija parādā šai cēlsirdīgajai sievietei un viņas ceļabiedriem! Vai viņi visi, sākot ar lordu Glenervenu un beidzot ar pēdējo matrozi, — vai tad viņi visi nebija par viņu cīnījušies un viņa dēļ tik daudz cietuši? Harijs Grants izteica savu pateicību, kas lauzās no sirds dziļumiem, ar tādu vienkāršību, ar tādu cēlumu un viņa vīrišķīgo seju apgaroja tik patiesas un siltas jūtas, ka visa komanda jutās pārpārēm gandarīta par visām pārciestajām grūtībām. Pat aukstasinīgajam majoram acīs sariesās asaras, kuras viņš nebija spējīgs apvaldīt. Bet cienījamais Paganels raudāja gluži kā bērns, nemaz nedomādams slēpt asaras.
Harijs Grants nevarēja vien nolūkoties meitā. Cik gan daiļa un apburoša tā bija kļuvusi! Viņš pateica to arī skaļi, piesaukdams par liecinieci lēdiju Helēnu, itin kā lai pārliecinātos, ka tēva mīlestība nav viņu maldinājusi. Pēc tam, pagriezies pret dēlu, viņš jūsmīgi iesaucās:
— Cik ļoti viņš izaudzis! īsts vīrietis!
Un viņš nevarēja vien beigt skūpstīt savus mīļos bērnus, jo viņa sirds bija pārpilna maigām jūtām, kas bija sakrājušās garajos nošķirtības gados.
Roberts iepazīstināja tēvu pēc kārtas ar saviem draugiem, un viņam bija grūti atrast atšķirīgus vārdus, jo par visiem bija sakāms viens un tas pats. Itin visi ceļabiedri bija izturējušies pret abiem bāreņiem bezgala labi. Kad pienāca Džona Mengla kārta, jaunais kapteinis nosarka kā meitene, un, atbildot Mērijas tēvam, viņa balss drebēja.
Tad arī lēdija Helēna pastāstīja kapteinim Grantam par viņu ceļojumu un sacīja, ka viņš var lepoties tiklab ar dēlu, kā meitu.
Harijs Grants uzzināja par Roberta varoņdarbiem, uzzināja, ka zēns jau daļēji atlīdzinājis Glenervenam tēva parādu. Pēc tam par Mēriju stāstīja Džons Mengls un turklāt tik jūsmīgi, ka Harijs Grants, kuru lēdija Helēna jau dažos vārdos bija paguvusi informēt, ielika savas meitas roku jaunā kapteiņa vīrišķīgajā rokā un, pagriezies pret lordu un lēdiju Glener- veniem, sacīja:
— Milord un jūs, kundze, svētīsim mūsu bērnus!
Kad viss bija reižu reizēm pārrunāts, Glenervens pastāstīja Harijam Grantam par Airtonu. Grants apliecināja, ka viss, ko bocmanis teicis par viņa izsēdināšanu Austrālijas krastā, ir patiesība.
— Viņš ir gudrs un bezbailīgs vīrs, — kapteinis piemetināja, — tikai kaislības viņu aizvīlušas neceļos. Cerēsim, ka viņš visu pārdomās, nožēlos savu rīcību un kļūs par godīgu cilvēku.
Taču pirms Airtona nometināšanas Marijas Terēzes salā Harijs Grants vēlējās uzņemt savā klintājā jaunos draugus. Viņš ielūdza tos apmeklet viņa koka namiņu un paēst pusdienas pie Okeānijas robinsona galda. Glenervens un ceļabiedri ar prieku pieņēma šo uzaicinājumu. Roberts un Mērija Granta dega nepacietībā ātrāk ieraudzīt šīs vientuļās vietas, kur kapteinis tik ilgi skumis pēc viņiem.