No kuģa atkal atīrās laiva, un drīz vien kapteinis ar abiem bērniem, lords un lēdija Glenerveni, majors, Džons Mengls un Paganels izkāpa vientuļās salas krastā.
Lai pārstaigātu Harija Granta īpašumus, pietiktu ar pāris stundām. Sī saliņa patiesībā bija zemūdens kalna virsotne, ar bazalta klintīm un vulkānisko iežu drupām nosēta plakankalne. Vulkāniskās darbības rezultātā šis kalns Zemes ģeoloģiskajās ērās pamazām bija pacēlies no Klusā okeāna dzīlēm. Taču jau kopš vairākiem gadu simteņiem vulkāns bija kļuvis par parastu kalnu, tā krāteris aizsērējis un viļņu klaidā radusies jauna saliņa. Pēc tam uz salas izveidojās auglīga zemes virskārta un jauno zemi pamazām pārņēma savā ziņā augu valsts. Braukdami garām, valzivju mednieki uz salas atstāja mājas dzīvniekus — kazas un cūkas —, kas mežonīgajā salā ātri savairojās. Un tādējādi šai Klusā okeāna vidū izniru- šajā saliņā sāka valdīt daba ar savu augu, minerālu un dzīvnieku valsti.
Kad saliņā atrada patvērumu avārijā cietušie «Britānijas» jūrnieki, dabas spēkus sāka vadīt cilvēka roka. Divarpus gadu laikā Harijs Grants un viņa matroži saliņu pilnīgi pārvērta. Vairāki akri rūpīgi iekoptas zemes deva viņiem lielisku dārzeņu ražu.
Viesi pienāca pie zaļu gurnijkoku apēnota namiņa. Logu priekšā pletās majestātiska, saules staros mirguļojoša jūra. Harijs Grants lika novietot galdu zem kuplajiem kokiem, un viesi apsēdās. Galdā tika celts kazas cepetis, nardes maize, dažas krūzes piena, divas trīs savvaļas cigoriņu saknes un skaidrs, vēss ūdens. Tā bija vienkārša un sātīga Arkādijas ganu maltīte.
Paganels bija aizgrābts. Prātā nāca jaunības sapņi kļūt par robinsonu.
— Blēdim Airtonam laimējies! — ģeogrāfs jūsmīgi iesaucās. — Šī saliņa ir īsta paradīze.
— Jā, — Harijs Grants atsaucās, — tā tiešām bija paradīze trim avārijā cietušiem jūrniekiem, taču man sāp sirds, ka Marija Terēze nav plaša un auglīga sala, kur strauta vietā plūstu liela upe un mazā līcīša vietā būtu ērta osta.
— Kāpēc jums par to sāp sirds, kaptein? — Glenervens vaicāja.
— Tāpēc, ka šeit, Klusajā okeānā, es dibinātu koloniju un dāvinātu to Skotijai.
— Tātad jūs, kapteini Grant, neesat atteicies no nodoma, kas padarījis jūs tik populāru mūsu vecajā tēvzemē? — Glenervens vaicāja.
— Nē, milord, un, manuprāt, dievs jums vēlējis mani izglābt, lai es varētu piepildīt šo savu nodomu. Es gribu, lai mūsu nelaimīgie brāļi, senās Kaledonijas iedzīvotāji, visi, kas cieš trūkumu, atrastu patvērumu jaunajā zemē. Es gribu, lai mūsu mīļajai tēvzemei šais jūrās būtu sava kolonija, kas piederētu vienīgi viņai un kur viņa varētu rast kaut mazu daļiņu no tās neatkarības un labklājības, kā viņai tik ļoti trūkst Eiropā!
— Tie ir lieliski vārdi, kapteini Grant, — lēdija Helēna sacīja. — Jūsu nodoms ir labs un cēls! Taču šī saliņa …
— Nē, kundze, šis klintājs varētu pabarot tikai dažus kolonistus, turpretī mums vajadzīga plaša un auglīga zeme.
— Lai notiek, kapteini, — Glenervens iesaucās, — nākotne pieder mums! Meklēsim šo zemi kopīgi!
Harijs Grants un Glenervens paspieda viens otram cieši roku, itin kā apstiprinādami doto solījumu.
Pēc tam šai pašā saliņā, šai pašā necilajā namiņā visi vēlējās dzirdēt stāstu par to, kā avarējušās «Britānijas» jūrnieki'šeit pavadījuši vientulībā divus garus gadus. Harijs Grants labprāt izpildīja savu jauno draugu vēlēšanos.
— Man klājās tāpat kā visiem robinsoniem, — viņš iesāka, — kuri izmesti vientuļā salā un spiesti paļauties vienīgi uz dievu un paši uz sevi, spiesti cīnīties ar dabas spēkiem par savu eksistenci.
Naktī no 1862. gada 26. uz 27. jūniju jau sešas dienas vētras mētātā «Britānija» uztriecās uz Marijas Terēzes salas klintīm. Jūra tā trakoja, ka organizēt glābšanu nebija nekādas iespējas, un visa mana nelaimīgā komanda aizgāja bojā. Pēc daudziem veltīgiem mēģinājumiem sasniegt krastu izdevās vienīgi matrožiem Bobam Līrsam, Džo Belam un man.
Mēs nokļuvām uz piecas jūdzes garas un divas jūdzes platas neapdzīvotas saliņas. Tajā auga apmēram trīsdesmit koki, tur bija vēl dažas pļavas un skaidrs avots, kas, par laimi, nekad neizsīka. Nonācis ar abiem matrožiem šai pasaules nostūrī, es nezaudēju dūšu. Es paļāvos uz dievu un sagatavojos sūrai cīņai. Mani krietnie nelaimes biedri Bobs un Džo man palīdzēja kā varēdami.
— Si saliņa ir ista paradīze.
Tāpat kā Daniela Defo romānā attēlotais Robinsons, mēs vispirms savācām kuģa atliekas, paņēmām darbarīkus, mazliet šaujampulvera, ieročus, un maisu ar mūsu apstākļos tik dārgajiem graudiem. Pirmās dienas bija grūtas, taču drīz vien medības un zveja mums deva iespēju sagādāt pietiekami daudz pārtikas, jo salas vidienē klaiņoja savvaļas kazas, bet piekrastes ūdeņos netrūka zivju un citu jūras dzīvnieku. Pamazām mūsu dzīve iegāja normālās sliedēs.
Tā kā man bija izdevies izglābt mērinstrumentus, es precīzi noteicu salas atrašanās vietu. Es zināju, ka mūsu sala atrodas tālu prom no visiem kuģu ceļiem un ka glābt mūs var vienīgi laimīgs gadījums. Nemitīgi domādams par tiem, kuri man bija tik dārgi un kurus es vairs necerēju ieraudzīt, es vīrišķīgi pacietu uzbrukušo nelaimi un katru dienu savās lūgšanās pieminēju savu abu bērnu vārdus.
Visu laiku mēs cītīgi strādājām. Drīz vien vairāki akri tika apsēti ar graudiem, kas bija atradušies uz «Britānijas». Mūsu galdu papildināja kartupeļi, cigoriņi un skābenes, vēlāk arī citi dārzeņi. Mēs noķērām vairākus kazlēnus, kurus nebija nemaz tik grūti pieradināt. Mums bija arī piens un sviests. No nardes, kas auga izsusējušu strautu gultnēs, mēs cepām diezgan sātīgu maizi, vārdu sakot, materiālā puse mums vairs nesagādāja nekādas raizes.