— Tādā gadījumā, Tom, — lords Edvards sacīja, — izņemiet to uz- nīgi laukā. Jūrā iemestās pudelēs bieži vien atrodas svarīgi dokumenti.
— Jūs tā domājat? — majors Maknebs ievaicājās.
— Es domāju tikai to, ka tas varētu tā būt.
— Es nemaz nestrīdos ar[1] jums, — majors atbildēja. — Ļoti iespējams, šī pudele glabā kādu noslēpumu.
— Tūlīt mēs to uzzināsim, — Glenervens sacīja. — Kā veicas, Tom?
— Te tā ir, — kapteiņa palīgs atbildēja, rādīdams nenoteiktas formas ekšmetu, kuru ar pūlēm bija izvilcis no haizivs vēdera.
— Labi, — Glenervens noteica. — Lieciet šo netīro pikuci nomazgāt un pēc tam ienesiet kajītē.
Glenervens uzmanīgi izņēma laukā dokumentus.
Toms izpildīja pavēli, un tik neparastos apstākļos atrastā pudele drīz vien atradās kopkajītē uz galda, ap kuru sasēdās lords Glenervens, majors Maknebs, kapteinis Džons Mengls un lēdija Helēna — jo sievietes, kā stāsta, allaž esot mazliet ziņkārīgas.
Jūrā ikviens notikums iegūst īpašu nozīmību. Brīdi valdīja klusums. Visu klātesošo skatieni bija pievērsti trauslajam traukam. Ko tas slēpa sevī: nelaimes vēsti par kuģa bojā eju vai tikai nesvarīgu zīmīti, kuru garlaicības mākts kuģinieks uzticējis viļņu rotaļai?
Galu galā tomēr vajadzēja tikt skaidrībā, un Glenervens stājās pie pudeles izpētes, centīgi ievērodams šādos gadījumos nepieciešamo piesardzību. Šai brīdī viņš atgādināja krimināllietu izmeklētāju, kas iedziļinās smaga nozieguma apstākļos. Glenervens, darīja pareizi, tā rīkodamies, jo •bieži vien šķietami nenozīmīgs sīkums paver ceļu svarīgam atklājumam.
Vispirms pudele tika izpētīta no ārpuses. Pudelei bija pagarš, izturīgs kakls, uz kura vēl bija saglabājies sarūsējis stieples gabals. Biezais stikls, kas varēja izturēt vairāku atmosfēru spiedienu, nepārprotami liecināja, ka pudele nākusi no Šampaņas. Ar šādām pudelēm Epernejas vīnkopji pārsit krēslu atzveltnes, un stikls pat neieplaisā. Nav šaubu, ka arī šī pudele varējusi izturēt tāla ceļa pārbaudījumus.
— Kliko firmas pudele, — majors konstatēja.
Un, tā kā Maknebs tika uzskatīts par pazinēju šai nozarē, viņa apgalvojumu neviens pat nemēģināja apstrīdēt.
— Mīļo major, — lēdija Helēna sacīja, — ko tas līdz, ja mēs zinām, kas tā par pudeli, bet nezinām, no kurienes tā atceļojusi.
— To mēs uzzināsim, dārgā Helēna, — lords Edvards atbildēja. — Jau tagad var droši sacīt, ka pudele nākusi no tālienes. Vai redzat šo akmens- cieto slāni, kas to klāj, šīs jūras minerālsāļu nogulsnes? Tātad pudele jau ilgi klīdusi pa okeānu, iekāms nokļuvusi haizivs vēderā.
— Esmu ar jums vienis prātis, — majors atsaucās. — šis trauslais trauks savā akmens čaulā tiešām varēja izturēt garu ceļojumu.
— Bet no kurienes tas īsti nācis? — lēdija Glenervena jautāja.
— Pacietieties, dārgā Helēna, pacietieties brītiņu! Pudeles prasa pacietību. Domājams, nemaldīšos, teikdams, ka pudele pati atbildēs uz visierr. mūsu jautājumiem.
To sacīdams, Glenervens sāka kasīt cietās nogulsnes no pudeles kakla Drīz vien parādījās korķis, kuru jūras ūdens bija stipri sabojājis.
— Bēdīgs fakts, — Glenervens noteica. — Ja pudelē atrodas kāds pa pīrs, tas būs krietni cietis.
— Baidos, ka jums taisnība, — majors piekrita.
— Varu vēl piebilst, — Glenervens turpināja, — ka šī slikti aizkorķētā pudele drīz vien būtu nogājusi dibenā. Par laimi, haizivs to aprija, lai nogādātu mums uz «Dunkana» klāja.
— Tā tas ir, — Džons Mengls sacīja, — un tomēr būtu bijis labāk, ja mēs pudeli būtu izzvejojuši atklātā jūrā, zināmos platuma un garuma grādos. Tad pēc gaisa un jūras strāvām mēs varētu noteikt pudeles ceļu,. Turpretī tāds pastnieks kā haizivs, kas peld pret vēju un straumi, izjauc visus aprēķinus.
— Tūlīt redzēsim, — Glenervens atbildēja.
Sai brīdī viņš jo piesardzīgi izvilka korķi — un kopkajīti piepildīja asa sāls smaka.
— Kas tur ir? — lēdija Helēna noprasīja īsti sievišķīgā nepacietībā.
— Jā, man bija taisnība! — Glenervens sacīja. — Pudelē ir papīri!
— Dokumenti! Dokumenti! — lēdija Helēna iesaucās.
— Tikai mitrums tos, liekas, saēdis, — Glenervens piezīmēja, — un; nav iespējams tos dabūt laukā, jo tie pielipuši pie pudeles sieniņām.
— Sadauzīsim pudeli, — Maknebs ierosināja.
— Es labāk gribētu saglabāt to veselu, — Glenervens atbildēja.
— Es tāpat, — majors piekrita.
— Tas, bez šaubām, būtu ļoti jauki, — sarunā iejaucās lēdija Helēna,. — taču trauka saturs ir daudz vērtīgāks par pašu trauku, un tāpēc labāk upurēt to.
— Ja jūsu augstība nodauzītu pudelei tikai kakliņu, — Džons Mengls ieteica, — mēs varētu izvilkt dokumentus laukā, nenodarot tiem nekādus bojājumus.
— Dariet to, mīļais Edvard! — lēdija Glenervena iesaucās.
Tā kā bija grūti ko citu izgudrot, lords Glenervens tā arī izlēma nodauzīt vērtīgajai pudelei kaklu. Vajadzēja ņemt palīgā āmuru, jo akmens čaula bija cieta kā granīts. Drīz vien uz galda nobira stikla lauskas — un kļuva redzami vairāki kopā salipuši papīra gabaliņi. Kamēr Glenervens tos uzmanīgi ņēma laukā, atdalīja citu no cita un lika uz galda, lēdija Helēna, majors un kapteinis stāvēja viņam apkārt.
II nodaļa trĪs dokumenti
Jūras ūdens sagandētajos papīra gabaliņos varēja saskatīt vienīgi dažus nesakarīgus vārdus, gandrīz pilnīgi izdzisušu rindu paliekas. Lords Glenervens labu brīdi uzcītīgi pētīja šīs lapiņas, grozīja tās uz visām pusēm, pavērsa pret dienas gaismu, cenzdamies atklāt kaut visniecīgākās rakstu pēdas, kuras jūra vēl nebūtu paguvusi izdzēst. Pēc tam viņš palūkojās savos draugos, kuri nenovērsa no viņa gaidpilnus skatienus.