— Kavendišs liecina, ka patagoņi esot lieli un spēcīgi, — Paganels turpināja. — Hokinss viņus sauc par milžiem. Lemērs un Shoutens uzskata, ka viņi ir apmēram vienpadsmit pēdu gari.
— Šie godavīri pelna uzticību, — Glenervens piemetināja.
— Protams, gluži tāpat kā Vuds, Narboro un Falkners, pēc kuru domām, patagoņi ir vidēja auguma. Tiesa, Bairons, 2irodē, Bugenvils, Voliss. un Karterē apgalvo, ka patagoņi esot sešas pēdas un sešas collas gari, turpretī zinātnieks d'Orbiņī, kurš vislabāk pazīst šo zemi, uzskata, ka pa- tagoņu vidējais augums ir piecas pēdas un četras collas.
— Bet kāda tādā gadījumā ir patiesība? — lēdija Helēna vaicāja,.
— Patiesība, kundze, ir šāda: patagoņiem ir īsas kājas un garš rumpis. To pašu var izteikt arī joka veidā: šie cilvēki ir sešas pēdas gari, kad sēž, un tikai piecas pēdas gari, kad stāv kājās.
— Bravo, cienījamais zinātniek! — Glenervens iesaucās. — Vareni sacīts!
«Dunkana» rajas skāra dižskābaržu zarus.
— Turklāt, — Paganels turpināja, — ja patagoņi neeksistē, tad taisnība tikpat labi var būt visiem. Un beigu beigās, dārgie draugi, man jāsaka jums par apmierinājumu, ka Magelāna jūras šaurums ir lielisks arī bez patagoņiem.
Sai brīdī «Dunkans» brauca garām Brunsvikas pussalai, abpus kuģa pavērās brīnišķīgas ainavas. Septiņdesmit jūdžu attālumā no Gregorija raga aiz labā borta palika Puntaarenasas pārmācības nams. Starp kokiem pavīdēja Ciles karogs un baznīcas zvanu tornis. Tad šauruma ūdeņi apskaloja varenus granīta milzeņus. Kalnu pakājes sedza nepārredzami meži, bet mūžīgā sniega klātās,virsotnes sniedzās mākoņos. Dienvidrietumos seši tūkstoši pieci simti pēdu augstumā slējās Tarna kalns. Pēc ilga mijkrēšļa satumsa nakts. Apkārtne nemanot ietinās glāsainās ēnās. Pie debesīm iedegās spožas zvaigznes, un Dienvidu Krusts norādīja kuģotājiem dienvidpola atrašanās vietu. Šai luminiscējošajā tumsā, mirgojot zvaigznēm, kuras šeit aizstāj civilizēto krastu bākugunis, jahta droši turpināja ceļu, neizmezdama enkuru nevienā no daudzajiem ērtajiem līcīšiem. Jahtas rājas bieži skāra dižskābaržu zarus, kas slīga pār viļņiem. Kuģa skrūve bieži sabangoja ūdeņus lielu upju grīvās, iztraucēdama meža zosis, pīles, purva slokas, prīkšķes un citus spārnotos šo purvaino vietu iemītniekus. Drīz no tumsas iznira drupas, kurām nakts piešķīra drūmu diženumu. Tā bija sen pamesta kolonija, kuras vārds mūžam liks apšaubīt šās zemes auglību un medījumu bagātību. «Dunkans» brauca garām Bada ostai.
Šai vietā 1581. gadā uz dzīvi apmetās spānietis Sarmiento ar četri simti emigrantiem. Viņš nodibināja šeit Sanfilipas pilsētu. Ārkārtīgi bargais sals izretināja kolonistu rindas, trūkums un bads pieveica tos, kurus ziema bija saudzējusi, un 1587. gadā korsārs Kavendišs atrada pēdējo no šiem četri simti nelaimīgajiem, kas bija miruši badā sagruvušajā pilsētā, kura savas pastāvēšanas sešos gados, šķiet, bija pārdzīvojusi sešus gadsimtus.
«Dunkans» slīdēja gar šiem vientulīgajiem krastiem. Gaismas svīdā tas brauca pa šauru iežmaugu starp dižskābaržu, ošu un bērzu mežiem, virs kuriem pacēlās zaļi kupoli, ar akmeņozoliem apauguši pakalni un smailas virsotnes, pār kurām visaugstāk slējās Buklendas obelisks. Jahta pabrauca garām Sannikolasa līcim, kuru Bugenvils kādreiz bija nosaucis par Franču līci. Tālumā draiskojās roņu bari un milzīgas valzivis, par kuru apmēriem varēja spriest pēc izšļāktajām ūdensstrūklām, kas bija redzamas no četru jūdžu attāluma. Beidzot «Dunkans» apbrauca Frovarda zemesragu, kuru vēl klāja ziemas ledus. Šauruma otrā pusē, Ugunszemē, seši tūkstoši pēdu augstumā slējās Sarmiento kalns — gigantiska, mākoņu caurausta klinšu gūzma, kas debesu zilgmē, šķiet, veidoja gaisa arhipclāgu. Ar Frovarda ragu patiesībā arī beidzās Amerikas kontinents, jo Hornas rags ir tikai vientuļa klints, kas iemesta jūrā piecdesmit sestajā platuma grādā.
Aiz Frovarda raga jūras šauruma krasti vēl vairāk satuvinās starp Brunsvikas'pussalu un Izmisuma zemi — garu salu, kas- sīko saliņu vidū šķiet līdzīga milzīgai, akmeņiem nosētā sēklī izsviestai valzivij. Cik ļoti šis izrobītais Amerikas lejasgals atšķiras no Āfrikas, Austrālijas vai Indijas gludajiem viengabala galiem! Kāda neiedomājama kataklizma sašķaidījusi šo milzīgo, starp diviem okeāniem iemesto zemesragu!
Tālāk auglīgos krastus nomainīja kailas un tuksnesīgas kalnaines, kuras šķēla neskaitāmas sarežģītā ūdens labirinta aizas.. «Dunkans» droši un nekļūdīgi lavēja pa kaprīzajiem līkločiem, jaukdams savu dūmu mutuļus ar miglu, kas klājās pār klintīm. Nesamazinot ātrumu, jahta pabrauca garam vairākām šais vientulīgajos krastos izkaisītajām spāņu faktorijām. Pie Tamara raga šaurums atkal kļuva platāks. Apliecis loku ap Narboro salas stāvajiem krastiem, «Dunkans» tuvojās dienvidu piekrastei. Beidzot pēc trīsdesmit sešām stundām kopš iebraukšanas Magelāna jūras šaurumā ceļinieki ieraudzīja Pilāras zemesraga klinti, kas pacēlās Izmisuma zemes galējā punktā. Skatienam pavērās neaptverams, mirgojošs jūras klajš, un 2aks Paganels, sveikdams to ar jūsmīgu žestu, jutās tikpat dziļi aizgrābts kā pats Fernāns Magelāns, kad viņa «Trinidadas» burās iegūla Klusā okeāna vējš.
X nodaļa trĪsdesmit SEPTĪTĀ PARALĒLE
Nedeļu pēc tam, kad ceļinieki bija atstājuši aiz muguras Pilājas ragu, «Dunkans» ar pilnu tvaiku iebrauca Talkavano līcī — lieliskā divpadsmit jūdžu garā un deviņas jūdzes platā limānā. Laiks pieturējās brīnišķīgs. Sai apvidū no novembra līdz martam pie debesīm nav redzams neviens mākonītis un visgarām Andu kalnu grēdas aizsargātajiem krastiem nemainīgi pūš dienvidu vējš. Izpildīdams lorda Glenervena norādījumu, Džons Mengls kuģoja cieši gar Cilojes arhipelāga krastiem un neskaitāmām citām Amerikas kontinenta drumslām. Kāda vraka palieka, salauzts masts vai cilvēka rokas apstrādāts koka gabals varēja norādīt uz avārijas pēdām. Taču nekas nebija redzams, un jahta, turpinādama savu ceļu, izmeta enkuru Talkavano ostā pēc četrdesmit divām dienām, kopš bija atstājusi Klaidas līča miglainos ūdeņus.