Mēs uzbūvējām no krastā izmestajām «Britānijas» atliekām dēļu namiņu un apjūmām to ar rūpīgi nodarvotām burām. Šai pajumtē mēs laimīgi pārlaidām lietus periodu. Kādus vien plānus mēs tur neapspriedām, kādus sapņus neizsapņojām, no kuriem visbrīnišķīgākais sapnis tagad ir piepildījies!
Sākumā es gribēju doties jūrā ar laivu, ko varētu uzbūvēt no «Britānijas» atliekām, taču tuvākā cietzeme, Pomotu arhipelāga salas, bija vairāk nekā pusotra tūkstoša jūdžu tālu. Neviena laiva nevarētu izturēt tik garu jūras braucienu. Tāpēc atteicos no šī nodoma un paļāvos tikai uz brīnumu.
Ai, mani dārgie bērni, cik bieži mēs stāvējām uz augstajām krasta klintīm, gaidīdami, vai tālumā neparādīsies kāds kuģis! Pa visu laiku, kamēr mēs atrodamies šai trimdā, pie apvāršņa pavīdēja tikai divas trīs buras, bet arī tās tūdaļ nozuda. Tā pagāja divarpus gadi. Mēs vairs nelolojām nekādas cerības, taču nekritām arī izmisumā.
Beidzot vakar, uzkāpis visaugstākajā salas virsotnē, es ieraudzīju rietumu pamalē dūmu strūkliņu. Tā kļuva aizvien lielāka. Drīz vien varēja saskatīt kuģi. Tas brauca, šķiet, tieši uz mūsu salu. Bet vai tas nepabrauks mums garām? Šai salā taču nemaz nebija kur piestāt.
Ai, cik mokpilna bija šī diena! Kā mana sirds varēja to izturēt! Mani biedri sakūra ugunskuru uz kādas kalna virsotnes. Nāca virsū nakts, bet jahta nedeva nekādu signālu, ka mēs būtu pamanīti. Šis kuģis taču bija mūsu vienīgais glābiņš. Vai arī šoreiz tas izzudīs mūsu skatieniem!
Svārstīties vairs nebija laika. Tumsa sabiezēja aizvien melnāka. Pa nakti kuģis varēja pabraukt salai garām. Es metos jūrā un peldēju uz kuģi. Cerības vairoja manus spēkus. Ar pārcilvēcisku sparu es šķēlu viļņus. Jau tuvojos jahtai, un mani no tās šķīra vairs tikai kādas trīsdesmit asis, kad kuģis pēkšņi pagriezās.
Tad arī no manām krūtīm izlauzās izmisuma pilnie kliedzieni, kurus sadzirdēja vienīgi mani bērni un kuri nebija nekāda ilūzija.
Pēc tam es peldēju atpakaļ uz krastu un sasniedzu to, zaudējis pēdējos spēkus, skaudrā pārdzīvojuma un noguruma salauzts. Matroži izvilka mani no ūdens vairs tikko dzīvu. Sī pēdējā salā pavadītā nakts bija drausmīga. Mēs jau uzskatījām, ka esam uz mūžīgiem laikiem nolemti vientulībai, kad pēkšņi rītausmā ieraudzījām, ka jahta aizvien vēl lēnām kursē gar krastu. Pēc tam jūs nolaidāt laivu … Mēs bijām glābti! Un kāda debesu dāvana: bērni, mani mīļie bērni bija šai laivā un stiepa man pretī rokas!
Kad Harijs Grants beidza savu stāstu, Mērija un Roberts metās viņu skūpstīt un glāstīt. Un tikai tagad kapteinis uzzināja, ka par savu izglābšanu viņam jāpateicas tam diezgan nesaprotamajam dokumentam, kuru nedēļu pēc katastrofas viņš bija ielicis pudelē un uzticējis untumainajiem viļņiem. Bet ko gan domāja Zaks Paganels, kamēr kapteinis Grants stāstīja savus piedzīvojumus? Cienījamais ģeogrāfs jau tūkstošo reizi pārlika domās dokumenta vārdus. Viņš atsauca atmiņā pēc kārtas visus trīs skaidrojumus, kas visi izrādījās nepareizi! Kā gan šais jūras ūdens saēstajās lapiņās bija apzīmēta Marijas Terēzes sala? Nevarēdams vairs ilgāk izturēt, Paganels satvēra Harija Granta roku.
— Kapteini, — viņš iesaucās, — sakiet taču beidzot — kas īsti bija rakstīts jūsu neatminamajā dokumentā?
Pēc ģeogrāfa jautājuma visi klātesošie saspringa gaidās, jo tūlīt taču vajadzēja atklāties noslēpumam, ko viņi veltīgi bija pūlējušies atminēt veselus deviņus mēnešus.
— Vai jūs, kapteini, — Paganels atsāka, — precīzi atceraties visu, kas bija rakstīts šai dokumentā?
— Pat ļoti labi, — Harijs Grants atbildēja, —* nepagāja taču neviena diena, kad es nebūtu pārcilājis atmiņā šos vārdus, ar kuriem mēs saistījām visas savas cerības.
— Un kādi tad ir šie vārdi, kaptein? — Glenervens jautāja. — Sakiet ātrāk, jo mūsu patmīlība ir vārīgi aizskarta!
— Esmu jūsu rīcībā, — Harijs Grants atbildēja. — Jūs jau zināt: lai izredzes būtu lielākas, es ieliku pudelē trīs dokumentus un katrs no tiem bija uzrakstīts savā valodā. Kādu no šiem dokumentiem jūs vēlaties dzirdēt?
— Vai tad tie nav pilnīgi vienādi? — Paganels iesaucās.
— Atšķirīgs ir tikai viens vārds.
— Tad citējiet mums franču dokumentu, — Glenervens sacīja. — Jūras ūdens to bija vairāk pasaudzējis, un tas noderēja par pamatu mūsu tulkojumiem.
— Milord, atkārtošu dokumentu vārdu pa vārdam, — Harijs Grants atbildēja. — «1862. gada 27. jūnijā 'trīsmastu kuģis «Britānija» no Glaz- govas avarēja tūkstoš pieci simti jūdzes no Patagonijas Dienvidu puslodē. Divi matroži un kapteinis Grants sasniedza Taboras salu . . .»
— Sasodīts! — Paganels iesaucās.
— «…kur,» — Harijs Grants turpināja, — «pastāvīgi ciezdami nežēlīgu trūkumu, viņi iemeta šo dokumentu jūrā 153° garuma un 37°H' platuma grādos. Sniedziet viņiem palīdzību, citādi viņi būs pazuduši.»
Izdzirdis vārdu Tabora, Paganels pēkšņi pietrūkās kājās. Pēc tam, nevarēdams vairs ilgāk novaldīties, viņš iekliedzās:
— Kāda Tabora? Tā taču ir Marijas Terēzes sala!
— Pilnīgi pareizi, Paganela kungs, — Harijs Grants atbildēja, — angļu un vācu kartēs — Marijas Terēzes sala, bet franču kartēs — Tabora.
Sai brīdī Paganela plecu ķēra tik spēcīgs dūres zvēliens, ka viņš tik tikko noturējās kājās. Sādu rīcību šoreiz bija atļāvies majors, pirmo reizi pārkāpdams labās uzvedības normas.