Glenervens tūdaļ lika nolaist laivu un kopā ar Paganelu izkāpa krastā pie pāļu mola. Augsti mācītais ģeogrāfs, izmantodams gadījumu, gribēja likt lietā spāņu valodu, kuru bija tik uzcītīgi mācījies, taču iezemieši, viņam par lielu pārsteigumu, neko nesaprata.
— Vainīga droši vien mana sliktā izruna, — viņš noteica.
— Ejam uz muitnīcu, — Glenervens ierosināja.
Tur ar dažu angļu vārdu un izteiksmīgu žestu palīdzību viņiem paskaidroja, ka angļu konsuls dzīvo Konsepsjonā. Līdz turienei bija stundas brauciens. Glenervens viegli sameklēja divus labus zirgus, un drīz vien viņi abi ar Paganelu iejāja lielā pilsētā, par kuras eksistenci jāpateicas, brāļu Pizarro kompanjona drošsirdīgā Valdivijas uzņēmībai.
Cik ļoti nobālējis bija kādreizējais pilsētas spožums! Vairākkārt iezemiešu izlaupīta, 1819. gadā nodedzināta, izpostīta un sagrauta, Konsep- sjona bija ļāvusi sevi apēnot kaimiņu pilsētai Talkavano, un ugunsgrēku nomelnējušos mūros mita vairs tikai kādi astoņi tūkstoši iedzīvotāju.. Laisko pilsētnieku reti mīdītās ielas pamazām pārvērtās par prērijām.. Nekādas tirdzniecības, nekādas rosības. Uz katra balkona skanēja mandolīna. Caur logu žalūzijām gurdi plūda tvīksmīgas dziesmas. Kādreizējā vīru pilsēta bija pārvērtusies par sieviešu un bērnu ciematu.
Glenervens neizrādīja nekādu lielu vēlēšanos izdibināt šā pagrimuma cēloņus, lai gan 2akam Paganelam gribējās par to parunāt. Nezaudēdams ne mirkli, Glenervens devās pie Britanijas karaliskās augstības konsula 2. R. Bcntoka. Šis cienījamais kungs viņus uzņēma ļoti iaipni un, uzzinājis kapteiņa Granta bēdu stāstu, apsolījās ievākt ziņas visā piekrastē.
Nekas neliecināja par to, ka trīsdesmit septītās paralēles tuvumā pie Cīles Araukānijas krastiem būtu avarējis trīsmastu burinieks «Britānija». Nekādu ziņojumu par tamlīdzīgu atgadījumu nebija saņēmis nedz Ben- toks, nedz viņa kolēģi — citu valstu konsuli. Glenervens tomēr nezaudēja dūšu. Viņš atgriezās Talkavano un, netaupīdams nedz pūles, nedz naudu,, izsūtīja pa visu piekrasti aģentus. Visi meklējumi bija veltīgi. Pat visrūpīgākā piekrastes iedzīvotāju aptauja nedeva nekādus rezultātus. Pēc «Britānijas» katastrofas, šķiet, nebija palikušas nekādas pēdas.
Kad Glenervens pavēstīja saviem ceļabiedriem par neveiksmīgajiem meklējumiem, Mērija Granta un viņas brālis nejaudaja apslēpt savas bēdas. Bija pagājušas jau sešas dienas kopš «Dunkana» ierašanās Talkavano. Pasažieri bija sapulcējušies kopkajītē. Lēdija Helēna nevis ar vārdiem — ko gan viņa varēja teikt? — bet ar glāstiem mierināja abus kapteiņa Granta bērnus. 2aks Paganels atkal bija sadabūjis dokumentu un pētīja to ar vislielāko rūpību, itin kā gribēdams izvilināt no tā jaunus, noslēpumus. Kad viņš tā bija darbojies jau veselu stundu, Glenervens. viņu pēkšņi uzrunāja:
— Paganel, es paļaujos uz jūsu aso prātu. Vai dokuments nav iztulkots aplam? Vai rekonstruētie teikumi neskan neloģiski?
Paganels neko neatbildēja. Viņš domāja.
— Vai tiešām mūsu apsvērumi par katastrofas vietu būtu maldīgi? — Glenervens turpināja. — Vai tad vārds «Patagonija» neduras acīs pat vispaviršākajam vērotājam ?
Paganels joprojām klusēja.
— Un beidzot, — Glenervens piebilda, — vai tad vārds «indiāņi» neliecina, ka mums ir taisnība?
— Protams, — Maknebs atsaucās.
— Vai tad nav pilnīgi skaidrs, ka avārijā cietušajiem tai brīdī, kad viņi rakstīja šīs rindas, draudēja briesmas nokļūt indiāņu gūstā?
— Atļausit jūs pārtraukt, dārgais lord, — Paganels beidzot ierunājās. — Pārējie jūsu secinājumi, iespējams, ir pareizi, taču pēdējais, manuprāt, nav pamatots.
— Ko jūs gribat ar to sacīt? — lēdija Helēna jautāja ģeogrāfam, kuram bija pievērsti visu klātesošo skatieni.
— Es gribu sacīt, — Paganels uzsvēra katru vārdu, — ka patlaban kapteinis Grants atrodas indiāņu gūstā, un atļaujos piebilst, ka dokuments šai ziņā nerada nekādas šaubas.
— Paskaidrojiet, lūdzu, tuvāk, Paganela kungs, — mis Granta palūdza.
— Nekas nav vieglāk izdarāms, mīļā Mērij. Nelasiet dokumentā sagūstīs, bet lasiet sagūstījuši, un viss kļūs skaidrs.
— Tas nav iespējams! — Glenervens iesaucās.
— Nav iespējams? Bet kāpēc, godātais draugs? — Paganels smaidīdams jautāja.
— Tāpēc, ka pudeli varēja iemest jūrā vienīgi pēc tam, kad kuģis bija uzskrējis virsū klintīm. Pamatojoties uz to, mēs secinājām, ka dokumentā minētie garuma un platuma grādi attiecas tieši uz katastrofas vietu.
— Tas vēl neko nepierāda, — Paganels attrauca. — Es neredzu iemesla, kāpēc avārijā cietušie, pēc tam kad indiāņi viņus bija aizveduši kontinenta iekšienē, nevarētu mēģināt ar tās pašas pudeles palīdzību paziņot par savu gūstniecības vietu.
— Iemesls, dārgo Paganel, ir gaužām vienkāršs: lai iemestu pudeli jūrā, jāatrodas vismaz jūras krastā.
— Vai arī pie upes, kas ietek jūrā! — Paganels atteica.
Pēc šīs negaidītās atbildes, kura tomēr neizteica neko neiespējamu,, iestājās pārsteiguma pilns klusums. Pēc savu klausītāju mirdzošajām acīm Paganels saprata, ka visu sirdīs uzausušas jaunas cerības. Pirmā atguvās lēdija Helēna.
— Kāda ideja! — viņa iesaucās.
— Kāda laba ideja, — ģeogrāfs naivi piemetināja.
— Ko tad jūs iesakāt? — Glenervens jautāja.