— Es iesaku uzmeklēt vietu, kur trīsdesmit septītā paralēle sastopas ar Amerikas krastu, un, nenovirzoties pat ne par pusgrādu, doties pa šo paralēli cauri visam kontinentam līdz punktam, kur tā iesniedzas Atlantijas okeānā. Iespējams, ka šai pārgājienā mēs atradīsim katastrofā cietušos «Britānijas» ļaudis.
— Maz izredžu, — majors piemetināja.
— Lai arī cik maz būtu izredžu, — Paganels iebilda, — mums tomēr jādara viss iespējamais. Ja man ir taisnība un pudeli patiesi aiznesusi jūrā kāda no kontinenta upēm, mēs noteikti nonāksim gūstekņiem uz pēdām. Ielūkojieties, draugi, — ielūkojieties šīs zemes kartē, un jūs pārliecināsities par mana plāna pareizību.
To sacīdams, Paganels izklāja uz galda čīles un Argentīnas provinču karti.
— Skatieties, — viņš teica, — sekojiet man līdzi pastaigā pa Amerikas kontinentu. Pāriesim pāri šaurajai Čīles joslai. Pārrāpsimies pāri Andu Kordiljeriem. Nokāpsim lejā pampās. Vai šajā apvidū trūkst lielu un mazu upju? Nekā tamlīdzīga. Lūk, Rionegro un Riokolorado ar daudzajām pietekām — visas šīs upes šķērso trīsdesmit septītais platuma grāds, un visas tās varēja aiznest jūrā pudeli ar dokumentu. Varbūt kādā nomet- nieku ciltī, pie kādas maz pazīstamas upes, kādā sjerras aizā savu brīnumaino atpestīšanu gaida tie, kurus mums ir tiesības saukt par saviem draugiem. Vai mēs drīkstam pievilt viņu cerības? Vai tad jūs visi neesat ar mieru šķērsot šīs zemes, stingri turoties pie līnijas, kuru mans pirksts patlaban velk uz kartes? Ja, par spīti paredzējumiem, es šoreiz būtu maldījies, vai mūsu pienākums nav izsekot trīsdesmit septīto paralēli līdz galam un apbraukt pa to apkārt visai zemeslodei, ja tas ir nepieciešams avarējušo jūrnieku glābšanai?
Šie pašaizliedzīgie vārdi, kurus Paganels izteica ar patiesu aizgrābtību, atstāja uz klausītājiem dziļu iespaidu. Visi piecēlās un spieda ģeogrāfam roku.
— Jā, mans tēvs ir tur! — Roberts Grants iesaucās, ar acīm vai aprīdams karti.
— Un mēs viņu tur atradīsim, manu zēn! — Glenervens paziņoja. — Nekas nevar būt loģiskāks par mūsu drauga Paganela sniegto dokumenta tulkojumu, un mums bez svārstīšanās jādodas pa viņa nosprausto ceļu. Kapteini Grantu vai nu sagūstījusi kāda liela indiāņu cilts, vai arī viņš kritis kādas niecīgas cilts rokās. Otrajā gadījumā mēs atbrīvojam viņu paši. Pirmajā gadījumā, noskaidrojuši visus apstākļus, mēs atgriežamies uz «Dunkana» austrumu piekrastē, aizbraucam uz Buenosairesu, kur majors Maknebs noorganizēs tādu karapulku, kas tiks galā ar visiem Argentīnas provinču indiāņiem.
— Pareizi! Pareizi, jūsu augstība! — Džons Mengls iesaucās. — Turklāt varu piebilst, ka šis ce|ojums pa Amerikas kontinentu nav bīstams.
— Nedz bīstams, nedz nogurdinošs, — Paganels apliecināja. — Daudzi ceļotāji to jau veikuši, kaut arī viņi nebija tik labi apgādāti kā mēs un viņus neiedvesmoja tik cildens mērķis! Vai 1782. gadā Basilio Vilarmo neaizkļuva no Karmenas līdz Kordiljeriem? Vai 1806. gadā čīlietis, Kon- sepsjonas provinces tiesnesis dons Luiss de la Kruss, izjājis no Antuko un virzīdamies tieši pa trīsdesmit septīto platuma grādu, nav pārkļuvis pāri Andiem un pēc četrdesmit dienām sasniedzis Buenosairesu? Un, beidzot, pulkvedis Garsija, Alsids d'Orbiņī un mans cienījamais kolēģis doktors Martēns de Musī — vai viņi nav pārstaigājuši šo zemi krustām šķērsām, paveikdami zinātnes labā to pašu, ko mēs gatavojamies darīt cilvēcības labā?
— Paganela kungs! Paganela kungs! — Mērija Granta iesaucās aiz saviļņojuma trīcošā balsī. — Kā lai pateicas jums par pašaizliedzību, kas saistīta ar tik lielām briesmām!?
— Briesmām? — Paganels attrauca. — Kurš minēja vārdu «briesmas»?
— Es ne! — atsaucās Roberts Grants ar apņēmības pilnu, mirdzošu skatienu.
— Briesmas! — Paganels turpināja. — Vai šeit tādas vispār pastāv? Turklāt par ko mēs runājam? Par kaut kādiem trīssimt piecdesmit ljē, jo mēs virzīsimies pa taisnu līniju, par ceļojumu tādos pašos platuma grādos, kādos zemeslodes ziemeļu puslodē atrodas Spānija, Sicīlija, Grieķija, un tātad apmēram tādos pašos klimatiskajos apstākļos un, beidzot, par ceļojumu, kas prasīs tikai nepilnu mēnesi. Tā taču ir pastaiga!
— Paganela kungs, — lēdija Helēna iejautājās, — tātad jūs domājat, ka indiāņi būs saudzējuši avarējušo kuģinieku dzīvības?
— Protams, kundze. Indiāņi taču nav cilvēkēdāji. Itin nemaz. Kāds no maniem tautiešiem, ar kuru kopā darbojos Ģeogrāfijas biedrībā, Gināra kungs, trīs gadus nodzīvoja pampās indiāņu gūstā. Tiesa, viņš daudz pārcieta, ar viņu slikti apgājās, taču galu galā viņš izturēja šo pārbaudījumu. Eiropietis šai zemē tiek uzskatīts par derīgu radījumu. Indiāņi apzinās eiropieša vērtību un aprūpē viņu kā visdārgāko mājlopu.
— Tādā gadījumā mēs nedrīkstam ilgāk kavēties, — Glenervens paziņoja. — Mums tūlīt jādodas ceļā. Kāds būs mūsu maršruts? '
— Ceļojums būs viegls un patīkams, — Paganels atbildēja. — Sākumā ceļš vīsies kādu gabalu pa kalniem, pēc tam pa lēzeno Andu austrumu nogāzi un beidzot pa zālainu līdzenumu, vārdu sakot, īstu dārzu.
— Paraudzīsimies kartē, — majors ierosināja.
— Te tas ir, dārgais Makneb. Vispirms Cīles piekrastē starp Rumena zemesragu un Karnero līci atradīsim trīsdesmit septīto paralēli. Izgājuši cauri Araukānijas galvaspilsētai, mēs šķērsosim Kordiljerus pa Antuko kalnu pāreju, atstādami vulkānu dienvidu pusē. Pēc tam, dodoties lejup pa lēzenajām kalnu nogāzēm un pārceļoties pāri Neukenai un Riokolo- rado, sasniegsim pampas, Saliņas ezeru, Gvamini upi, Tapalkvenas sjerru. Turpat būs arī Buenosairesas provinces robeža. Pārgājuši tai pāri, uzkāpsim Tandilas sjerrā un turpināsim meklējumus līdz pat A'ledano zemesragam Atlantijas okeāna piekrastē.
Klāstīdams ekspedīcijas maršrutu, Paganels pat nepapūlējās ieskatīties •uz galda izklātajā kartē, jo viņam nebija nekādas vajadzības to darīt. Apbrīnojamā atmiņa, balstīdamās uz Frezjē, de Molinas, Humbolta, Mjera •un d'Orbiņī darbiem, nevarēja viņu nedz pievilt, nedz iedzīt strupceļā. Ticis galā ar šo ģeogrāfisko uzskaitījumu, Paganels piebilda: