— Tātad, dārgie draugi, mūsu ceļš nemet nekādus līkumus. Mēs noiesim to trīsdesmit dienās un sasniegsim austrumu piekrasti, iespējams, pat ātrāk par «Dunkanu», kuru var aizkavēt rietumu vēji.
— Tātad «Dunkanam» vajadzēs kreisēt starp Korientes un Sanantonio zemesragiem? — Džons Mengls vaicāja.
— Tieši tā.
— Kādam, pēc jūsu domām, vajadzētu būt ekspedīcijas personālsastāvam? — Glenervens pajautāja.
— Pēc iespējas mazākam. Mūsu uzdevums ir tikai noskaidrot kapteiņa Granta atrašanās vietu, nevis ielaisties kaujā ar indiāņiem. Manuprāt, ekspedīcijas sastāvā varētu ietilpt mūsu vadītājs lords Glenervens, tad vēl majors, kas nevienam negribēs atdot savu vietu, jūsu padevīgais kalps Zaks Paganels …
— Un es! — jaunais Grants iesaucās.
— Robert! Robert! — Mērija viņu aprāja.
— Kāpēc gan ne? — Paganels atbalstīja Robertu. — Ceļojumi jaunatni izglīto un norūda. Tātad mēs četri un trīs «Dunkana» matroži …
— Kā tad tā, — Džons Mengls pievērsās lordam Glenervenam. — Vai jūsu augstība nevēlas mani ieskaitīt ekspedīcijas sastāvā?
Toms Ostins, Vilsons un Milredijs.
— Dārgais Džon, — Glenervens atbildēja, — mēs taču atstājam uz jahtas pasažieres, tas ir, mūsu lielāko dārgumu. Kurš gan cits rūpēsies par viņām, ja ne uzticamais «Dunkana» kapteinis?
— Tātad mēs nevarēsim doties kopā ar jums? — lēdija Helēna vaicāja, un viņas acis aizplīvuroja skumjas.
— Mīļā Helēna, — Glenervens atbildēja, — mūsu ceļojuma temps būs ārkārtīgi straujš. Mēs nešķirsimies uz ilgu laiku un …
— Jā, draugs, es saprotu, — lēdija Helēna sacīja. — Dodieties ceļā, un lai jums labi veicas!
— Turklāt tas nav nekāds ceļojums, — Paganels pavēstīja.
— Kas tad? — lēdija Helēna noprasīja.
— Tikai pārgājiens, nekas vairāk. Mēs iziesim cauri šai zemei, kā krietni ļaudis nostaigā savu ceļu šai pasaulē, darīdami iespējami vairāk laba. Transire benefaciendo — tāda ir mūsu devīze.
Ar šiem vārdiem Paganels beidza diskusiju, ja vien par diskusiju var nosaukt pārrunas, kurās visi dalībnieki ir vienis prātis. Gatavošanās ekspedīcijai sākās tai pašā dienā. Viss tika darīts stingrā slepenībā, lai nepiesaistītu indiāņu uzmanību.
Izbraukšana bija nolikta uz 14. oktobri. Kad pienāca brīdis izraudzīties ekspedīcijai matrožus, savus pakalpojumus piedāvāja itin visi un Glenervenam atlika vienīgi izvēlēties. Lai neapbēdinātu nevienu no šiem brašajiem puišiem, viņš nolēma ķerties pie lozēšanas. Laimīgās lozes krita kapteiņa palīgam Tomam Ostinam, spēkavīram Vilsonam un Milredijam, kas varētu mēroties boksā ar pašu Tomu Saijersu[9]!
Glenervens rosīgi piedalījās sagatavošanas darbos. Viņš gribēja, lai noliktajā dienā viss būtu gatavs, un panāca to. Tikpat enerģiski rīkojās arī Džons Mengls, papildinādams ogļu krājumus, lai nekavējoties varētu atkal iziet jūrā. Viņš cerēja nokļūt Argentīnas piekrastē pirms sauszemes ceļotājiem. Tādējādi starp Glenervenu un jauno kapteini norisa īsta sacensība, kas nāca par labu kopējam pasākumam.
Un tiešām — 14. oktobrī paredzētajā laikā visi bija sagatavojušies ceļam. Tuvojoties šķiršanās brīdim, jahtas pasažieri sapulcējās kopkajītē. «Dunkans» kuru katru mirkli grasījās pacelt enkuru, un kuģa skrūve jau kūla Talkavano līča dzidros ūdeņus. Glenervens, Paganels, Maknebs, Roberts Grants, Toms Ostins, Vilsons un Milredijs, bruņojušies ar karabīnēm un koltiem, posās atstāt jahtu. Pavadoņi un mūļi viņus gaidīja pie pāļu mola.
— Ir laiks, — lords Edvards beidzot sacīja.
— Dodies ceļā, mīļais! — lēdija Helēna atbildēja, apvaldīdama satraukumu.
Lords Glenervens piekļāva viņu pie krūtīm, bet Roberts metās ap kaklu Mērijai Grantai.
— Bet tagad, dārgie draugi, — 2aks Paganels sacīja, — pēdējo reizi
paspiedīsim cits citam roku tik cieši, lai sajustu šo spiedienu līdz pat Atlantijas okeāna krastiem!
Paganels prasīja pārāk daudz. Un tomēr apskāvieni bija tik dedzīgi, ka cienījamā zinātnieka vēlējums, šķiet, varēja arī piepildīties.
Visi uzkāpa uz klāja, un septiņi ekspedīcijas dalībnieki atstāja «Dunkanu». Kad viņi jau atradās uz mola, jahta manevrēdama pievirzījās krastam tuvāk par pusi kabeļtauvas.
Lēdija Helēna no klāja augstumiem pēdējo reizi sauca:
— Lai dievs jums palīdz, mīļie draugi!
— Viņš palīdzēs mums, kundze, — Zaks Paganels atsaucās, — varat ■man ticēt, jo mēs palīdzēsim paši sev!
— Pilnu tvaiku! — Džons Mengls uzsauca mehāniķim.
— Aiziet! — lords Glenervens atsaucās.
Tai pašā brīdī, kad sauszemes ceļinieki, pievilkuši pavadas, aizauļoja īpa piekrastes ceļu, «Dunkans», spēcīgās skrūves dzīts, pilnā gaitā izgāja atklātā okeānā.
XI nodaļa CAURI ČĪLEI
Par ekspedīcijas pavadoņiem Glenervens bija nolīdzis četrus iezemiešus — trīs vīriešus un vienu zēnu. Mūļu īpašnieks bija kāds anglis, kas dzīvoja šai zeinē jau divdesmit gadus. Viņš iznomāja mūļus un vadīja ceļiniekus pāri Kordiljeru pārejām. Pēc tam viņš uzticēja ceļotājus kādam bakeano, argentīniešu pavadonim, kas labi pazina ceļus pampās. Sis anglis mūļu un indiāņu sabiedrībā vēl nebija tik ļoti aizmirsis mātes valodu, lai nevarētu saprasties ar ceļiniekiem. Glenervens tagad varēja vieglāk izteikt savus vēlējumus un pārbaudīt rīkojumu izpildi. Šo iespēju viņš nekavējās izmantot, jo Zaķu Paganelu, lai kā viņš centās, vēl aizvien nesaprata.